Vilhelms Neimanis – slavens vācbaltu arhitekts, sava laika ievērojamākais mākslas zinātnieks Latvijā, viens no pirmajiem zinātniskās restaurācijas pamatlicējiem Latvijā.
Dzimis 1849. gada 5. oktobrī Grēvesmīlenē Meklenburgā (Vācija). 1863. gadā ieradies Rīgā. Savu profesionālo darbību izkopis Dinaburgā Rīgas-Vitebskas dzelzceļa būves birojā (1864) pazīstamā arhitekta P. M. Berči vadībā. Tas bija laiks, kad sākās ļoti vērienīga un pamatīga jaunizstrādātā Daugavpils ģenerālplāna realizācija: cietokšņa esplanādes paplašināšana, pilsētas centra pārveidošana un jaunu mikrorajona – Jaunbūves izveidošana.
1875. gadā V. Neimanis devies uz Pēterburgu studēt Mākslas akadēmijā. 1877. gadā mākslas vēstures studijas turpinājis Vācijā, studiju nolūkos apceļojot Itāliju, Holandi un Beļģiju.
1878. gadā viņš atgriezies Daugavpilī un ticis iecelts par pilsētas galveno arhitektu, kur amatā nostrādājis līdz 1895. gadam. 1883. gadā Rīgas Tehniskajā biedrībā nolasījis referātu par Daugavpils būvvēsturi pēdējos 20 gados. 1886. gadā parādījās pirmās publikācijas par mākslas un vēstures jautājumiem.
1895. gadā V. Neimanis pārcēlās uz Rīgu, kur pārņēma Doma restaurācijas vadību. Rīgas Doma baznīcas un klostera restaurācija un rekonstrukcija noslēdzās 1910. gadā.
Strādājis par Rīgas Politehniskā institūta mākslas vēstures docentu (1899–1901). No 1905. līdz 1919. gadam bija paša projektētā un izveidotā Rīgas pilsētas mākslas muzeja direktors. Bijis Kurzemes Literatūras un mākslas biedrības pieminekļu aizsardzības komisijas vadītājs, šīs biedrības līdzdirektors, Igaunijas Literārās biedrības goda loceklis, arī Daugavpils brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrības dibinātājs un komandieris.
Arhitekta V. Neimaņa darbībai raksturīgs ārkārtīgi plašs radošās daiļrades diapazons. Pēc viņa projektiem būvētas:
-
sabiedriskās un sakrālās celtnes Daugavpilī – dzelzceļa stacija un preču stacijas pārvaldes ēka (1873–1874), dzelzceļa remontdarbnīcas un lokomotīvju depo (1874–1875), Grīvas vācu skola (1875–1876), kūrmāja Poguļankā (Daugavpils Mežciemā) (1878–1882), katoļu baznīca Grīvā (1880–1881), pilsētas slimnīca (1887–1888), Daugavpils Mārtiņa Lutera evanģēliski luteriskā baznīca (1893), Vissvētākās Jaunavas Marijas bezvainīgās ieņemšanas Romas katoļu baznīca (1905), sinagoga (1892), ūdensvada sūkņu stacija 'Gajok';
-
muižas ēkas Līksnā (1878–1880), Kalkūnē (1890–1892), Pelčos (1899), Juzefovā (1900–1901), Koknesē u.c.;
-
luterāņu baznīcas Kuldīgā (1899–1904), Demenē (1895–1896), Kabilē (1904–1907);
-
katoļu baznīca Kalupē (1878–1880);
-
Nīcgales mežsaimniecības ēka (1881);
-
Dobeles baznīcas tornis (1898);
-
Rīgā Vidzemes bruņniecības kantoru ēka Jēkaba ielā 10/11 (1901), skola Visvalža ielā 4 (1903), jahtsklubs Balasta dambī (1898), pilsētas mākslas muzejs Valdemāra ielā 10a (1903–1905), villas A. Saknes ielā 14 (1904) un Sudrabu Edžus ielā 7 (1902), kā arī vairāki daudzstāvu dzīvojamās īres nami: Brīvības ielā 73 (1898), Bruņinieku ielā 8a (1898), Herdera laukumā 1 (1900), Dzirnavu ielā 58 (1901), Stabu ielā 60 (1903) u.c., kas veidoti eklektisma stilā, galvenokārt neorenesanses formu veidā.
V. Neimanis vadījis Vidzemes bruņniecības nama Jēkaba ielā 11 pārbūves darbus (1902–1903).
Vilhelma Neimaņa projektētie objekti LNB Digitālajā bibliotēkā.
Savā apbrīnojami darbīgajā mūžā viņš publicējis vairāk nekā 60 grāmatu un plašus apcerējumus par mākslas un arhitektūras vēstures jautājumiem. Tallinā iznāca viņa pirmā grāmata “Pārskats par tēlotājas mākslas un mākslas amatniecības vēsturi Vidzemē, Igaunijā un Kurzemē no 12. gs. beigām līdz 18. gs. izskaņai” (Grundriss einer Geschichte der bildenden Künste und des Kunstgewerbes in Liv-, Est- und Kurland vom Ende des 12. bis zum Ausgang des 18. Jahrhunderts, 1887).
1892. gadā Leipcigas Universitāte V. Neimanim par to piešķīra doktora grādu, un šim darbam sekoja daudz citu viņa publikāciju par reģiona mākslas vēstures jautājumiem: “Viduslaiku Rīga” (Das mittelalterliche Riga, 1892), “Baltijas gleznotāji un tēlnieki 19. gadsimtā” (Baltische Maler und Bildhauer des XIX. Jahrhunderts, 1902), “Sv. Marijas Doms Rīgā” (Der Dom zu St. Marien in Riga, 1912) un uz J. Dēringa savākto ziņu bāzes sastādītais “Baltijas mākslinieku leksikons” (Lexikon baltischer Künstler, 1908). Publicēti arī šādi darbi: vairākas nodaļas grāmatā "Riga und seine Baufen” (Rīga un tās ēkas, 1903), "Riga und Reval” (1910); "Fuehrer durch Riga” (Ceļvedis pa Rīgu, 1917).
Miris 1919. gada 6. martā Rīgā, apbedīts Rīgas Lielajos kapos.
|
Izmantotie avoti:
Ābele, Kristiāna (2024, 27. jūn.). Mākslas zinātne Latvijā. // Nacionālā enciklopēdija, https://enciklopedija.lv/ (skatīts 2.10.2024).
Iezīmēti Daugavpilī: ievērojamākās personības Daugavpils vēsturē / teksts: Anna Rancāne; teksta red.: Sandra Meškova; tulk.: Tatjana Dubrovska; Daugavpils pilsētas dome. – Daugavpils: [B.i.], 2010. – 9.–10. lpp. Uz vāka uzrād. teksta aut. (Anna Rancāne). – Avoti: 95. lpp.
Māksla un arhitektūra biogrāfijās / atbild. red. Andris Vilsons ; sēj. aut.: Vaidelotis Apsītis, Laila Baumane (Alsiņa) ... [ u.c.]. 2. sēj. – Rīga : Latvijas enciklopēdija, 1996. – 142. lpp. : il. – (Latvija un latvieši). ISBN 5-89960-057-8
Vilhelms Neimanis (red. H. Soms). latgalesdati.du.lv (skatīts 23.09.2024).
Vilhelms Neimanis / No "Latvijas mākslas vēsture" // makslasvesture.lv.
LCB Novadpētniecības krājumā ir tematiska mape par V. Neimani.
Attēls: Vācu kultūra Latvijā. – Rīga : [Latvijas Vācu savienība], 2009. – 160 lpp.
|
