E. Mekšs ir dzimis 1939. gada 25. oktobrī Ļeņingradā. Viņa vectēvs pēc 1905. gada revolūcijas bija spiests atstāt Latgali un apmesties uz dzīvi Krievijā.
1946. gadā ģimene atgriezās Latvijā. E. Mekšs absolvējis Rīgas 44. vidusskolu 1957. gadā, no 1961. līdz 1966. gadam studējis Daugavpils Pedagoģiskā institūta (DPI, tagad Daugavpils Universitāte) Filoloģijas fakultātē, kur vēlāk sācis strādāt par asistentu Krievu un ārzemju literatūras katedrā (1966–1979).
Bijis Krievu un ārzemju literatūras katedras pasniedzējs (1974–1979), katedras vadītājs (1979–1990), docents (1979–1995), kopš 1995. gada – Krievu literatūras un kultūras katedras profesors.
1975. gadā aizstāvējis filoloģijas zinātņu kandidāta disertāciju Ļeņingradas Valsts pedagoģiskajā institūtā, 1994. gadā – habilitētā filoloģijas doktora disertāciju.
E. Mekšs ir 8 monogrāfiju, 3 mācību līdzekļu un ap 200 zinātnisku rakstu un materiālu autors. Publicējis recenzijas un apskatus pilsētas avīzēs. Krievijā viņu uzskata par vienu no nozīmīgākajiem S. Jeseņina daiļrades pētniekiem.
E. Mekša nozīmīgākie darbi: Есенин на латышском языке (20–30-е годы) (kopā ar K. Preisu, 1983), Поэма С.А. Есенина "Анна Снегина” (1987), Сергей Есенин в контексте русской литературы (1989), Русская новокрестьянская поэзия (1991), Образ Великой Матери (религиозно-философские традиции в эпическом творчестве Николая Клюева) (1995), Сергей Есенин: "Три Радуницы” (1999).
E. Mekšam bija raksturīga dziļa interese par krievu literatūras garīgajām problēmām, kas satuvināja viņu ar Latvijas vecticībniekiem. Viņš interesējies par I. Zavoloko un M. Siņicina darbību. Kopā ar A. Žilko uzrakstījis pētījumu par Latvijas vecticībnieku vēsturi, ko publicēja prestižs franču žurnāls. Pēdējos dzīves gados pievērsies garīgās dzejas māksliniecisko īpatnību pētīšanai vecticībnieku vidē. Bijis Bodrova lasījumu dibinātājs un aktīvs dalībnieks (lasījumi notika Rēzeknes rajonā). Literatūrzinātnieks bieži uzstājies ar referātiem par vecticībnieku vēsturisko un kultūras mantojumu. Bijis zinātnisko materiālu krājumu "Протопоп Аввакум: история и современность” (2003) un "Наследники Византии” (2004) redkolēģijas biedrs un četru rakstu autors.
Bijis Daugavpils Krievu kultūras centra priekšsēdētājs.
E. Mekšam bijušas daudzpusīgas intereses. Viņu arī saistījusi Eiropas un krievu glezniecība – no senākajiem laikiem līdz avangardam. Viņa interese bijusi ne tikai teorētiska, bet arī radoša: jau jaunībā gleznojis ar eļļas krāsām, noformējis daudzus zinātnisko rakstu krājumus, ko izdeva DPI Krievu un ārzemju literatūras katedra.
Miris 2005. gada 11. jūnijā, apbedīts Daugavpils komunālajos kapos.
|
