Barons Vasilijs fon Rotkirhs dzimis 1819. gada 1. decembrī (pēc vecā stila 19. novembrī) Viļņā. Viņš bija senas bruņinieku dzimtas pēctecis, kuras saknes meklējamas Silēzijā XII gadsimtā.
Mācījies Kijevā, pabeidzis Mogiļevas ģimnāziju. 1837. gadā kā junkurs iestājies Galīcijas mednieku pulkā, kurš bijis dislocēts Krievijas impērijas rietumu apgabalos.
V. fon Rotkirhs aizrāvās ar glezniecību un literatūru. Ar literāro daiļradi sācis nodarboties 19. gadsimta četrdesmitajos gados. Literatūrā debitējis ar Varšavā izdoto krājumu "Страшный гость. Литовская поэма взятая из народных поверий" (1844), kas bija A. Mickeviča dramatiskās poēmas "Дзяды" 5. daļas tulkojums un kas papildināts ar 16 paša dzejoļiem.
1847. gadā V. fon Rotkirhs tika norīkots par placdarma adjutantu Dinaburgas cietoksnī, kur nodienējis 12 gadus (1847–1859) un faktiski pildījis cietokšņa komandanta kancelejas vadītāja pienākumus. Vēlāk viņš atmiņās rakstīja, ka tas bijis vislaimīgākais viņa dzīves periods.
Būdams aktīvs un labi izglītots cilvēks, kuru nomāca provinciālas pilsētas kultūras dzīves nabadzība, viņš kļuvis par vienu no Dinaburgas teātra dibināšanas iniciatoriem. Kad Dinaburgas cietokšņa inženieris Nikolajs Hagelstroms 1856. gadā nodibināja privātu teātri, dienesta biedrs V. fon Rotkirhs paralēli dienestam aktīvi sadarbojās ar to – teātrī strādāja par dramaturgu, pārveidojot literārus darbus iestudēšanai. Dinaburgas teātrim viņš dramatizēja A. Bestuževa-Marlinska stāstus "Kapteinis Belozors” un "Fregate Nadežda”, A. Dimā romānu "Grāfs Monte Kristo” un Halevi operu "Žīdiete”. Viņa dramatizējumi bija tik veiksmīgi, ka vēl ilgus gadus tika iestudēti Krievijas provinces teātros. V. fon Rotkirhs veica arī populāru operu libretu dramatizējumus jeb pielāgojumus teātra uzvedumiem.
Pirmo prozas darbu "Записки о Друскениках" (1854) neatļāva publicēt cenzūra, un tikai 2003. gadā Lietuvā iznāca "Piezīmes par Druskeninkiem”, kuru pamatā ir V. fon Rotkirha atmiņas par šī Lietuvas kūrorta apmeklējumu un tā sabiedrisko un kultūras dzīvi. Izdevumu papildina autora ilustrācijas.
1861. gadā ticis iecelts par Polijas Karalistes pārvaldnieka Īpašās kancelejas vicedirektoru karastāvokļa lietās. Viņš aktīvi piedalījies 1863. gada poļu dumpja apspiešanā un par to Varšavā ticis ievainots ar saindētu dunci. Turpmāk ieņēmis augstus žandarmērijas posteņus Odesā, Mogiļevā un Minskā. Laikā no 1868. līdz 1873. gadam pildījis Mītavas-Rīgas-Orlas dzelzceļa žandarmērijas pārvaldes priekšnieka pienākumus.
1882. gadā iecelts par Viļņas žandarmērijas priekšnieku. Dzīvojot Viļņā, visu savu brīvo laiku viņš veltījis literārajai darbībai: publicējis galvaspilsētas un vietējos preses izdevumos atmiņas, stāstus, vēsturiskus un novadpētnieciska rakstura aprakstus. Ar pseidonīmu Teobalds publicējis savus memuārus izdevumos "Русский архив” un "Русская старина”. Viļņā 1890. gadā nāca klajā viņa memuāru, atmiņu un aprakstu izdevums piecos sējumos ar kopīgu nosaukumu "Воспоминания Теобальда". Trešā daļa "Динабургские воспоминания" satur plašu informāciju par Dinaburgu.
V. fon Rotkirhs vācis materiālus par lietuviešu mitoloģiju un sagatavojis izdošanai vairāk nekā 700 lappušu biezu izdevumu "Pilna lietuviešu mitoloģija un dažādu rakstnieku domu apkopojums par to”, kurš pilnā apjomā tā arī netika publicēts.
Maskavas teātra bibliotēkas izdevniecība publicējusi V. fon Rotkirha dramaturģijas darbu krājumu. 1887. gadā viņš iestājies Maskavas teātra rakstnieku biedrībā un regulāri publicējis presē teātra dzīves apskatus un recenzijas par iestudējumiem.
1890. gadā atstājis dienestu ģenerālleitnanta pakāpē.
V. fon Rotkirhs tika apbalvots ar Sv. Vladimira 3. un 4. pakāpes ordeni, Sv. Annas 2. un 3. pakāpes ordeni, Sv. Staņislava ordeņu pilnu komplektu un daudziem ārvalstu ordeņiem.
Miris 1891. gada 22. novembrī (pēc vecā stila 10. novembrī), apglabāts Viļņā, Jefrosiņijas kapsētā.
|
