Dzimusi 1959. gada 12. jūnijā Ludzas rajona Miglinieku pagasta Liuzinīkos.
Mācījusies Liuzinīku pamatskolā (1966–1970) un Nautrēnu vidusskolā (1970–1977). Augstāko izglītību ieguvusi Latvijas Valsts Universitātē Ekonomikas fakultātē (1982) un Maskavas M. Gorkija Literatūras institūtā (1983–1988).
Strādājusi Rīgā par programmētāju informācijas un skaitļošanas centrā, ekonomisti Rīgas TEC-1, izdevniecības “Liesma” redaktori (1986–1989).
1989. gadā pārcēlās uz dzīvi Daugavpilī un strādāja Daugavpils teātrī par literārās daļas vadītāju, vēlāk par avīzes „Latgales Laiks” galveno redaktori (1992–2000). Kopš 2000. gada dzīvo Rēzeknē. Bijusi laikraksta "Diena” speciālkorespondente Latgalē, Rēzeknes novada domes deputāte, Rēzeknes novada pašvaldības mājaslapas satura redaktore.
2022. gadā ievēlēta par deputāti Latvijas Republikas 14. Saeimā.
Literārā darbība: dzeja, luga-mistērija "Francis Trasuns” (1992), dramatizēts sv. Terēzes dzīves apraksts "Kādas dvēseles stāsts" (1993), viena no scenārija autorēm dokumentālajai filmai "Ar paļāvību pie žēlastības troņa" (1995), librets pirmajai latgaliešu bērnu operai "Muna tāvuzeme” (1999), aizkadra teksts dokumentālajai filmai "Brāļi Varslavāni" (2015), luga "Bišu māte un vilkacis" (2016), grāmata "Aiz azara bolti bārzi..." (2019) par kordiriģenti Terēziju Broku.
Dzejoļus publicē kopš 1975. gada. A. Rancānes dzejā ir izteiktas garīgās vērtības – mīlestība, sapratne, cilvēcība, patriotisms, ticība. Izdotie dzejoļu krājumi: "Lūgšana mājai” (1982), "Piektdiena” (1986), "Advente” (1992), "Aizlūgums” (1997), "Svētdiena” (2001), "Zīmes” (2005), "Saules kalponīte" (2005), "Pylni kārmani dabasu... Bezdelīgu pasts" (2012), "Prīca i klusiešona" (2018).
Ieva Kalniņa grāmatā "Latviešu rakstniecība biogrāfijās" (2003) par A. Rancānes dzeju raksta šādi: "Annas Rancānes dzejai piemīt eksaltēts lirisms, jūtu sakāpinātība, ekspresīvi, folkloriski ietonēta tēlainība, īpaši daudz lietota personifikācija. Dzejā atdzīvināti gadsimtos koptie tautas ētiski estētiskie principi, galvenās vērtības ir tauta, zeme, bērns, māte, māja, Latgale. Pēdējos krājumos būtiski ir reliģiskie motīvi, kuros atklājas liriskās varones neizsmeļamais spēka, arī ētisko vērtību avots ticībā, paļāvībā uz Dievu. Uz laikmeta negatīvajiem sastrēgumiem dzejnieces skatījums ir dziļi personisks, izdzīvots vienotībā ar savu likteni."
Saņēmusi E. Veidenbauma literāro prēmiju (1992), kardināla J. Vaivoda fonda balvu (1996), Aspazijas prēmiju (2000), Preses nama balvu (2001), Latvijas Literatūras gada balvu (2013), Latgaliešu kultūras gada balva "Boņuks 2019", Triju Zvaigžņu ordeni.
|
Izmantotie avoti:
LSM.lv Kultūras redakcija, Liega Piešiņa (2023, 15. sept.). Dzejniece Anna Rancāne: Tulkot dzeju no latgaliešu uz latviešu valodu nav iespējams. // LSM.lv (skatīts 15.07.2024).
A. Rancāne (red. H. Soms). latgalesdati.du.lv (skatīts 21.05.2024).
Anna Rancāne. // www.literatura.lv (skatīts 21.05.2024).
Zvīdre, Guna (2017, 8. janv.). Latgales kosmopolīte Anna Rancāne. // Latvijas radio 3 Klasika, LSM.lv (skatīts 15.07.2024).
Attēls: www.lsm.lv, 15.09.2023. LSM.lv Kultūras redakcija, Liega Piešiņa (Latvijas Radio 3 “Klasika” programmu vadītāja) “Dzejniece Anna Rancāne: Tulkot dzeju no latgaliešu uz latviešu valodu nav iespējams”. Foto: Māris Justs.
|