Dzimis 1882. gada 8. aprīlī Preiļu pagasta Cišos zemnieka ģimenē. Beidzis Ludzas apriņķa skolu, studējis Pēterburgas Pobedinska augstākajos komerczinību kursos, kļuvis par pirmo latgalieti ar augstāko komerczinātņu izglītību.
Strādājis Pēterburgā Maļceva tirdzniecības un rūpniecības sabiedrības trauku fabrikā par pārvaldes kancelejas darbinieku, darbveža palīgu, darbvedi, administratīvās un finanšu nodaļas vadītāju. Aktīvi darbojies Pēterburgā dzīvojošo latviešu kultūras un sabiedriskajā dzīvē. Pirmā pasaules kara laikā kopā ar Kazimiru Skrindu un Franci Kempu nodibinājis Latgaliešu palīdzības biedrību karā cietušajiem, ilgus gadus bijis tās sekretārs.
1922. gadā atgriezies Latvijā, tai pašā gadā ievēlēts par Daugavpils pilsētas valdes locekli, bet 1923. gadā – par pilsētas galvu. Gluži kā Pāvels Dubrovins, arī J. Volonts Daugavpili vadījis četrpadsmit gadus, atkārtoti pārvēlēts vēl 1925., 1928. un 1931. gada vēlēšanās, līdz pat iecelšanai par Tautas labklājības ministru 1937. gadā.
J. Volonts bijis pirmais latgalietis, kas kļuvis par Daugavpils pilsētas vadītāju. Viņa vadības laikā Daugavpilī tika uzbūvēts Vienības nams, Vienības tilts, Zemes bankas un pasta ēkas, ierīkoti jauni parki, skvēri u.c., tika nostiprināts pilsētas finansiālais stāvoklis.
1924. gada 11. jūnijā Daugavpils latviešu biedrības padome lēma par zemes gabalu Vadoņa (tagad – Ģimnāzijas iela) un Lāčplēša ielas stūrī, kurā varētu būvēt jauno namu. Tomēr šī vieta tika atzīta par pārāk mazu, tāpēc nolemts prasīt atļauju pilsētas valdei izmantot pilsētas tirgus laukumu. Daugavpils pilsētas valde šo lūgumu atbalstīja un nodeva Daugavpils latviešu biedrībai zemes gabalu tirgus laukumā iepretim A. Ņevska katedrālei, laukumu vienlaicīgi pārdēvējot par Vienības laukumu.
1937. gada 19. decembrī Vienības nams tika svinīgi atklāts un iesvētīts, iesvētīšanas ceremonijā piedalījās arī J. Volonts, taču ne vairs kā Daugavpils pilsētas galva, bet kā Tautas labklājības ministrs.
Par neatlaidību, enerģisku darbu, pienākumu apzinīgu pildīšanu, augstu vērtējot darbu valsts un sabiedrības labā, Jānis Volonts apbalvots ar I šķiras Atzinības krustu, II šķiras Triju Zvaigžņu ordeni, Aizsargu Nopelnu krustu, Polonia Restituta ordeni u.c. goda zīmēm.
Pēc padomju okupācijas 1940. gadā atbrīvots no amata un 1941. gada 14. jūnijā deportēts uz Sibīriju.
Miris ieslodzījumā Kirovas apgabalā Vjatlagā 1943. gada 16. martā. Kapa vieta nav zināma.
|
