Pāvels Meļņikovs dzimis Maskavā (pēc citiem datiem Tulas guberņā) 1804. gada 3. augustā (pēc vecā stila 22. jūlijā).
Par viņa izcelšanos zināms vien tas, ka viņš cēlies no muižnieku dzimtas. Izglītību ieguvis privātā pansionātā. 1820. gadā iestājies Pēterburgas Satiksmes ceļu inženieru institūtā un, pateicoties spīdošajām zināšanām, uzreiz tika uzņemts 3. kursā. 1825. gadā divdesmit viena gada vecumā P. Meļņikovs ar izcilību absolvējis augstskolu. Viņa uzvārds tika iemūžināts marmora plāksnē starp talantīgāko augstskolas studentu uzvārdiem.
Pēc augstskolas beigšanas P. Meļņikovs strādājis savā alma mater par lietišķās mehānikas pasniedzēju un, sākot ar 1833. gadu, – par lietišķās matemātikas profesoru. Vienlaicīgi viņš pasniedzis arī Pēterburgas Kalnu inženieru institūta artilērijas skolā. Paralēli pasniedzēja darbam nodarbojies ar Krievijas ūdensceļu problēmu risināšanu: 1826. gadā izstrādājis projektu Volhovas upes krāču "savaldīšanas” projektu; 1830. gadā vadījis kuģniecības uzlabošanas darbus Daugavas Kokneses krācēs un veicis pētījumus par Daugavas un Lovates savienošanu. 1836. gadā nāca klajā viņa grāmata "Основания практической гидравлики, или О движении воды в различных случаях и действии ее ударом и сопротивлением”.
Laikā no 1828. līdz 1841. gadam P. Meļņikovs bieži apmeklējis Dinaburgu un labi pārzinājis samilzušo pilsētas un cietokšņa problēmu – postošos pavasara plūdus. Problēmas risināšanā tika iesaistīti kara inženieri, kuru piedāvātie risinājumi bija vai nu ļoti dārgi, vai grūti īstenojami. Kapteinis P. Meļņikovs, izanalizējot daudzu gadu statistiku par Daugavas ūdens līmeņa svārstībām, nonācis pie slēdziena, ka plūdus Dinaburgā var novērst, uzceļot aizsargdambi Daugavas labajā krastā. Ūdens līmeņa regulēšanai bija paredzēts uzbūvēt divas slūžas: pie Šuņicas upītes ietekas Daugavā un aiz cietokšņa nometņu barakām. 1833. gadā cars apstiprināja projektu, un beidzot sākās sengaidītā dambja celšana. Dambis, kura garums bija 7 km, tika pabeigts 1841. gadā. Uzbēruma augstums bija no 4,2 līdz 6,4 metriem. Dambja augšējā daļā tika uzbūvēta šoseja (mūsdienās Daugavas iela un daļa no 18. novembra ielas). Vēlāk ceļa malās tika iestādīti koki un uzbūvētas koka margas. Dambis kļuva par ievērības cienīgu objektu pilsētā. Kapteiņa Meļņikova aprēķini bija tik precīzi, ka pat pēc gandrīz diviem gadsimtiem viņa projektētais dambis ne reizi nav pievīlis, droši sargājot pilsētas centrālo daļu no plūdiem.
19. gs. 30. gados P. Meļņikovs apmeklējis Angliju, Austriju, Beļģiju, Franciju, Ameriku, kur pētījis dzelzceļa, tiltu un dažādu hidrotehnisko būvju celtniecības tehnoloģijas. Par teicami veikto uzdevumu viņam piešķīra pulkveža pakāpi. 1835. gadā P. Meļņikovs izdeva grāmatu "О железных дорогах”, kas pierādīja dzelzceļa maģistrāļu celtniecības ekonomisko lietderību un tehniskās iespējas Krievijā. Viņš bija viens no pirmās krievu dzelzceļa maģistrāles Pēterburga-Maskava tehniskā projekta autoriem un personīgi pārliecināja imperatoru Nikolaju I par tās būvniecības lietderību. No 1842. līdz 1851. gadam P. Meļņikovs faktiski vadījis šīs maģistrāles būvniecību un par savu veikumu ticis apbalvots ar Svētās Annas ordeni.
Pēc P. Meļņikova izstrādātajiem tehniskajiem projektiem tika uzbūvēta dzelzceļa līnija Rīga-Dinaburga (1861) un Pēterburga-Varšava (1859–1862). Dinaburgas atrašanās šo dzelzceļa maģistrāļu krustojumā lielā mērā noteica turpmāko pilsētas uzplaukumu. P. Meļņikova zinātniskie darbi likuši pamatus dzelzceļa zinātnei Krievijā. Viņš izstrādājis vagonbūves pamatprincipus un daudzas savas teorētiskās izstrādnes mācēja īstenot dzīvē. Par savu zinātnisko, praktisko un organizatorisko darbību P. Meļņikovs ticis augsti novērtēts un ievēlēts par Krievijas Zinātņu akadēmijas goda locekli. Laikabiedri raksturoja viņu kā gudru, ļoti sabiedrisku, daiļrunīgu, dzīvespriecīgu, bet sadzīvē askētisku cilvēku, kurš visu savu dzīvi veltījis tikai un vienīgi darbam. 1865. gadā Krievijā tika izveidota Ceļu satiksmes ministrija un par tās pirmo ministru kļuva ģenerālleitnants P. Meļņikovs, kurš ministra pienākumus pildījis līdz 1869. gadam.
Atstājot dienestu, P. Meļņikovs pārcēlies uz dzīvi Ļubaņas ciemā un pievērsies labdarībai: par privātajiem līdzekļiem uzcēlis ciemā baznīcu, veco ļaužu namu, skolu bērniem un patversmi satiksmes negadījumos bojāgājušo vecāku bāreņiem. Visus savus iekrājumus viņš novēlējis šo iestāžu uzturēšanai. Šeit viņš uzsāka rakstīt monogrāfiju 4 daļās "Сведения о русских железных дорогах”, līdz mūsdienām saglabājusies tikai darba pirmā daļa. 1872. gadā P. Meļņikovs tika iecelts par Krievijas Valsts Domes locekli, bet no aktīvās darbības tika atbrīvots.
Miris 1880. gada 3. augustā (22. jūlijā) Ļubaņas ciemā un apglabāts zem vietējā dievnama altāra.
|
