Aļberta Rudzāta atmiņas par Latgales dziesmu svētkiem Daugavpilī 1940. gadā

Aļberta Rudzāta atmiņas par Latgales dziesmu svētkiem Daugavpilī 1940. gadā

Aglyunas stacijas perons rudzupuču zylumā. Lykōs, ka tōs nōktu nu tyvajim rudzu teirumim un sōktu zīdēt iz perona. Eistineibā tōs nav rudzupučes, bet gon Aglyunas ģimnazijas audzēkņu capureites, kuri puļcejās, lai ar viļcīni dūtūs iz Latgolas nūvoda Dzīšmu svātkim Daugavpilī…

Iz perona volda pacylōts gorastōvūklis. Vysapkōrt skaņ čalas un jautras volūdas, jūki un pīzeimes. Puiši pōrbauda vīns ūtra izskotu, muzykanti - sovus instrumentus. Vysam jōbyut vyslobōkajā kōrteibā, jo jī pōrstōv sovu skūlu pyrmū reizi tik lelā sareikōjumā. Daži vēļ pōrvalk ar kabatas lakateņu pōri sovam instrumentam: tam ir jōspeid kai vēļ nikod! Viļcīnī taču byus prīškā cytas skūlas - nu Rēzeknes un apleicīnes. Aglyunīši uzskota sovu skūlu par lobōkū Latgolas nūvodā, un tōs pōrstōvim jōbyut navainojami lobā izskotā, uzvedeibā un stōjā…

… Kotrā stacijā myusu dzīsmōtajam pulkam pīsavīnoj jauni braucēji. Gondreiž kotrai stacijai tyvojūtīs, īsōcam kaidu dzīsmi, un tai viļcīņs pōrsavērš par ceļojūšū kōri ar daudzim spēceigim bolsim. Pamozom tyvojamēs myusu ceļa mērkam - Daugavpilei…

Daudz sagaideitōju, prīceiga sasasveicynōšona un apkampīni, prīka izpausme un izsaucīni. Dūdamēs iz myusim īrōdeitū mitni piļsātā. Vysa piļsāta ir karūgu un ļaužu jyura. Vysi nomi greznōti valsts karūgim. Īlōs prīceigi gōjēji. Pat sveši cylvāki vīns ūtru sveicynoj. Tei ir vīnreizeja izjyuta - byut kūpā ar sovu tautu, un tik lelā skaitā!

Asam sovā mitnē un īsakōrtojam tik labi, cik vīn var. Iz greidas rudzu solmi, un mes pamatam acis iz sovu formu. Kaida tei byus, jo pa nakti gulēsim solmūs? Lelōkō daļa mitnē nimoz napalīk, aizkleist pi paziņom voi klejoj pa piļsātas īlom. Ir tik daudz kū redzēt un izjust! Kas gon ir vīna nakts bez mīga, sevišķi tik nūzeimeigā gadejumā. Kas zyna, kod otkon kas taids gadeisīs. Ari mes, kas asam mitnē, navarim tikt pi mīga, jōpōrrunoj šōs dīnas jaukais ceļōjums un tō īspaidi. Tikai iz reita pusi sēžūt nūsnaužam…

… Ir 1940. goda 16. juņs - Latgolas nūvoda Dzīšmu svātku sōkums. Cik daudz kōristu, cik jaunōtnes! Vysu nimoz navar pōrredzēt. Stōvu laukuma molā un breinojūs: vyss myusu nūvods šudiņ ir kōjōs. Daugavpilī savasts vyss, kū viņ myusu nūvods ir varējis dūt. Izstōde pēc izstōdes ar vysaida veida izstrōdōjumim, myusu davums mōkslā, un klōt vēļ koncerti. Veirus sauc puļcētīs iz estrades mēginōjumim. Pyrmī tenori ījam sovu vītu pa labi. Maņ blokus nūsastōj divi braši kadeti sovōs spūžajōs formōs, jo dzīdōs ari garnizona instruktoru un kadetu kōris. Kas ar pacylōtu gorastōvūkli dzīdōt kūpā ar profesionālim kōristim!

Tod īsaklausu maņ blokus stōvūšūs sarunā - un nasagrib ticēt, ka tys teišam varātu byut tīsa, kū dzēržu: »Voi šudiņ avīzē laseji, ka krīvu rūbežsorgi ībrukuši myusu Maslenku rūbežsorgu mitnē. Daži nūgalynōti, daži aizvasti leidza, un mitne nūdadzynōta leidz pamatim.« Iz breidi vyss satymst, un es nikō navaru vairs dūmōt. Atsavainoju un prosu, voi tys patīši ir taisneiba. Vīns nu kadetim maņ pasnādz laikrakstu. Jā, te tys ir malns iz bolta! Speciala komisija izbraukuse iz nūtykuma vītu nūskaidrōšonai. Reikle aizžņaugta. Kai niu varēs padzīdōt? Diriģents jau uzdūd tōni. »Leidz acim lēni līcūs pi jyuras spūguļa, lai nōk pōr mani gaisma nu plašō tōluma...« Tei ir pyrmō dzīsme veiru kōru programā. Maņ apkōrt braši skaņ dzīsme, jo asmu storp kadetim un instruktorim - te vysi ir izlase, lobōkī nu lobōkajim. Nōkušō dzīsme - »Lauztōs prides«. Dzīžu un pi sevis dūmoju: kas tū zyna, varbyut jau reitā mes poši byusim tōs lauztōs prīdes... Asam sveiduši pōrs stuņdes, kod beidzūt myusus atbreivoj.

Iz estrades myusu vītu ījam jauktī kōri. Klejoju pa mežu, apskotu dailamatnīceibas stendu. Bet prīks un sajyusma, kas beja vakar, braucūt iz svātkim, ir pazaudāta. Beidzūt ir breivi jauktī kōri, un vyss laukums otkon pyldōs ar dzīdōtōjim un agreinajim svātku vīsim, bet nav vairs tō skaļuma, kas beja nu reita, kod te īsarodom. Vysi kaut kū sajyut, nazkas dryums un bīdynūšs korojās gaisā.

Ir jau pēcpusdīna, kod, dzimtines saules storu meili un sylti nūglōsteiti, puļcejamēs kōru gōjīņam. Kōris pēc kōra sleid maņ garom. Stōvu sovas gimnazijas kōra sastōvā un gaidu sovu kōrtu. Kas par gōjīni, kas par stōju! Karūgs pēc karūga, kam sekoj gon veiri, gon sīvas. Dzili sirdī īslādzu šū ainu, lai nimyužam naaizmērstu. Kod iz estrādi sūļoj gon kadetu, gon instruktoru kōris, vyss laukums zaudej voi prōtu. Aplausi kai pārkyuņa dōrds reibynoj sērmōs Strōpu prides. Beidzūt garais gōjīņs ir golā, estrāde pōrpiļdeia. Iz breidi īsastōj klusums…

… Jo storplaikā jau īnōkušas ziņas par Prezidenta napabeigtū ceļojumu iz Dzīšmu svātkim un draudeigū stōvūkli pi austrumu rūbežas. Ar osorom acīs lelais kūpkōrs un tauta nūdzīd trejs reizes »Dievs, svētī Latviju!« Ar kotru reizi jo skaļōk skaņ nalaimeigōs tautas lyugums. Lai Dīvs pasorgoj myusu zemi un tautu nu draudūšajom brīsmem!

Svātkus iz vītas atklōj Prezidenta pylnvarōtais ministrs. Tod vysa lelō dzīdōtōju saime nūsyuta caur Reiceibas komiteju Prezidentam apsveikuma telegramu. Ministram teik nūdūta Prezidentam dūmōtō dōvona, un sōcās koncerts. Dzīsme pēc dzīsmes, mainūtīs jauktajim un veiru kōrim. Saule lēni grymst aiz apvōršņa, kod izskan pādejō dzīsme latgalīšu volūdā. Līkās, ka nikod leidz šam nivīns koncerts tai nav skanējs, kai šys. Vysi dzīd nu sirds, jo daudzi jau zyna un cyti jyut, ka tī ir pādejī Dzīšmu svātki breivajā Latvijā... Dirigenti pazyud zīdu klēpūs, un aplausi, aplausi, līkas, nikod nasabeigs. Tod nu jauna atskaņ myusu tautas lyugšona. Kaids nu dirigentim steidzās pi puļts, un lelais kōris kūpā ar tautu ar vēļ nadzērdātu spāku raida lyugšonu pret Latgolas debesim. Osorōs ir kōristi un vysa tauta laukumā. Vysi jyut, ka myusu lyugšona skaņ breiveibā pādejū reizi. Tod otkon aplausi, uz estrādes zīd boltu lakateņu mežs. Bet tī vairs naness sveicīņus - uz redzēšonūs, bet - ar Dīvu.

Tauta ilgi kavejās laukumā, naīt prūjom: it kai ar tū grybātu aizkavēt nanūvēršamū. Iz dejas greidas īsarūn jōtnīku pulka orkestrs, lai spālātu svātku balli. Atskan »Pi zylōs Donavas...« Un mes sōcam vaļsēt. Dejōsim tai, kai vēļ nikod, jo šys ir myusu pādejais valsis myusu breivajā dzimtinē!

Eļksnis J., Unda V. Tāvu zemes kalendars, 2011: kulturvēsturiska un literara godagrōmota: 72. goda gōjums. - Rēzekne: Latgolas Kulturas centra izdevnīceiba, 2010. – 139. – 144. lpp.