A.Meduņeckis (citos avotos Miduņeckis) ir dzimis 1888.gadā vecticībnieku ģimenē Daugavpilī. Ģimene dzīvoja Vecajā Forštadtē Zeltkalna ielā. Tēvs bija namdaris, bērni (3 dēli un meita) auga čakli un strādīgi, patstāvīgi iemācījās lasīt un rakstīt. Ģimenē stingri ievēroja reliģiskos rituālus un tradīcijas. Meduņecki mīlēja mūziku, sevišķi dziedāšanu, visiem ģimenes locekļiem un tuvākajiem radiniekiem bija labas balsis.
Jau pusaudža gados Antonijs sāka sacerēt dzejoļus, viņš daudz un aizrautīgi lasīja. Tā kā viņš neauga literārā vidē, topošajam dzejniekam pašmācības ceļā nācās apgūt nepieciešamās zināšanas dzejoļu sacerēšanā. Daugavpilī tika izdoti vairāk nekā 10 A.Meduņecka dzejoļu krājumu. Darbu mākslinieciskā vērtība nav augsta, dzejoļiem ir raksturīga daudzvārdība, didaktisms. Taču tie ir interesanti no saturiskā viedokļa, jo atspoguļo konkrētus notikumus, faktus, pilsētas vecticībnieku ikdienu, raksturus. Asi un satīriski viņš parāda vietējās reliģiskās dzīves negatīvās puses, nosoda cilvēku netikumus: melus, savtīgumu, liekulību, glaimus.
Viņš ir veltījis dzejoļus arī bērniem, tiem ir raksturīgs lielāks liriskums, tēlainība, emocionalitāte.
A.Meduņeckis bija konservatīvo uzskatu piekritējs, negatīvi noskaņots pret boļševikiem.
1932.gadā A.Meduņeckis pārbrauca uz Rīgu un kalpoja Rīgas Grebenščikovas draudzē: bija korists un baznīcas skolas pasniedzējs. Viņam bija ļoti izteiksmīga balss. Kad Antonijs atbrauca ciemos uz dzimto Daugavpili un šeit dziedāja, lielā Ņikoļskas vecticībnieku baznīca bija pārpildīta. Viņš apmācīja koristus arī Lietuvā. Grebenščikovas draudzē A.Meduņeckis kalpoja 23 gadus, bija dāsns un godīgs, naudu atdeva nabadzīgajiem.
A.Meduņeckis nodzīvoja mūžu neprecējies, nomira 1955.gadā (68 gadu vecumā) no asinsizplūduma smadzenēs. Apglabāts Rīgā.
Jaunākais brālis Fjodors bija aktieris un dziedātājs, mācījies mūzikas skolā, vakaros spēlēja Rīgas-Orlas dramatiskajā teātrī. Viņš nomira 32 gadu vecumā no tuberkulozes.
|
