Nikolajs Morozovs dzimis 1854. gada 7. jūlijā (pēc vecā stila 25. jūnijā) Borokas dzimtmuižā Jaroslavļas apgabalā. Viņš bijis muižnieka Pētera Ščepočkina un dzimtzemnieces Annas Morozovas ārlaulības dēls.
Līdz 14 gadu vecumam ieguvis izglītību mājās, 1869. gadā iestājies 2. Maskavas ģimnāzijā, bet tika izslēgts par nesekmību. 1871.–1872. gadā kā brīvklausītājs apmeklējis Maskavas universitāti.
1874. gadā N. Morozovs iesaistījies revolucionārajā darbībā. Par viņa dzīves galveno mērķi kļūst cīņa par tautas brīvību un vienlīdzību. Bijis organizācijas "Земля и воля”, partijas "Народная воля” un I Starptautiskās Internacionāles biedrs. Viņš bijis personīgi pazīstams ar K. Marksu un G. Pļehanovu. Piedalījies pret caru Aleksandru II vērstā atentāta sagatavošanā. 28 gadu vecumā par aktīvu revolucionāru darbību viņam piespriests mūža ieslodzījumu, kuru viņš izcietis sākumā Petropavlovskas, vēlāk Šliselburgas cietoksnī.
Apcietinājumā pavadīto laiku viņš izmantojis lietderīgi – veicis zinātniskos pētījumus, pievērsies literārajai darbībai, pašmācības ceļā apguvis 11 svešvalodas. Šliselburgas cietoksnī viņš sarakstījis 26 zinātnisko un literāro darbu sējumus, veicot nozīmīgus atklājumus dabaszinātnēs, ķīmijā, fizikā un astronomijā. Pēc 1905. gada revolūcijas N. Morozovs ticis atbrīvots. Viņš iznācis brīvībā kā zinātnieks ar pasaules vārdu.
1906. gadā pēc D. Mendeļejeva rekomendācijas par darbu "Периодические системы строения вещества” N. Morozovam (bez disertācijas aizstāvēšanas) tika piešķirts zinātņu doktora grāds. Bijušais "politiskais ieslodzītais” tika nominēts par P. Lesgafta Augstākās skolas analītiskās ķīmijas profesoru. Pēc pāris gadiem bez oficiālas vidējās izglītības diploma viņš kļuvis par astronomijas profesoru, daudzu zinātnisko biedrību locekli. 1908. gadā iestājies masonu ložā "Polārzvaigzne”.
Par dumpīgo, pret cara valdību vērsto dzejoļu krājumu "Звездные песни” 1912. gadā N. Morozovs tika ieslodzīts Dvinskas (Dinaburgas) cietoksnī, kur vieninieku kamerā nodarbojies ar literāro darbību, kā arī pētījis aviācijas un gaisa kuģošanas problēmas, studējis matemātiku un Bībeli. Strādājot pie vēsturiskā sacerējuma "Пророки”, viņš apguvis senebreju valodu. Būdams apcietinājumā, 1912. gada vasarā uzrakstījis stāstus, kurus vēlāk apkopojis autobiogrāfiskajā krājumā "Повести моей жизни”. Pēc astoņiem Dvinskas cietoksnī pavadītajiem mēnešiem viņu 1913. gadā atbrīvoja sakarā ar amnestiju.
Apcietinājumā kopumā pavadītie 30 gadi mazināja viņa revolucionāro degsmi, un turpmākos gadus šis talantīgais cilvēks veltījis vienīgi zinātnei. No 1918. gada līdz pat savas dzīves beigām N. Morozovs vadījis P. Lesgafta vārdā nosaukto Dabaszinātņu institūtu, kur uzsācis kosmosa apgūšanas problēmu izpēti.
1932. gadā viņš ticis ievēlēts par PSRS Zinātņu Akadēmijas Goda locekli. Revolucionārā darbība un zinātniskie sasniegumi tika novērtēti ar diviem Ļeņina ordeņiem (1944, 1945) un Darba Sarkanā Karoga ordeni (1939). Nikolaja Morozova vārdā nosaukts ciems Ļeņingradas apgabalā, ielas Vladivostokā un Ramenskā, Šliselburgas šaujampulvera rūpnīca, mazā planēta (1210) un Mēness krāteris. Zinātnieka dzimtajā Borokā (Jaroslavļas apgabals) darbojas viņam veltīts muzejs.
Miris 1946. gada 30. jūlijā un apglabāts Borokas muižas teritorijā. Uz viņa kapa uzstādīts tēlnieka G. Motovilova veidots piemineklis.
|
