Dzimis 1807.gada 17.februārī Vologdas guberņas Grjazoveckas apriņķī muižnieku ģimenē. Jau bērnībā Dmitrijs izjuta tieksmi pēc vientulības un lūgšanām. 1822.gadā pēc uzstājīga tēva lūguma Dmitrijs uzsāka mācības Pēterburgas inženieru karaskolā, ko arī pabeidza ar izcilām sekmēm 1826.gadā. Apdāvinātajam jauneklim pavērās plašas karjeras iespējas gan kā inženierim, gan kā literātam, bet viņš iesniedza lūgumu pamest dienestu, jo vēlējās kļūt par mūku. Ģimene neatbalstīja viņa tieksmi uz garīgu kalpošanu un nedeva savu svētību mūka dzīves uzsākšanai. Visas dzīves garumā Dmitrijs saskārās ar neizpratni no savas ģimenes, īpaši tēva, puses. Lūgums atstāt dienestu tika noraidīts, un Dmitriju Brjančaņinovu norīko darbā uz Dinaburgas cietoksni. Cietokšņa komendantam tika pavēlēts īpaši sekot reliģiozā virsnieka uzvedībai.
1826.-1827.gadā Dmitrijs Brjančaņinovs kā inženieris piedalījās Dinaburgas cietokšņa būvdarbos. Dmitrija Brjančaņinova pienākums bija uzraudzīt cietokšņa fortifikācijas būvju un zemes vaļņu celtniecību. Dmitrijs jutās nomākts, jo sapņoja par klostera dzīvi un kalpošanu Dievam. Slimības dēļ viņš bieži vien nevarēja pildīt savus darba pienākumus, un viņa dienesta biedri aizstāja viņu darbā. Strauji pasliktinājās Dmitrija veselības stāvoklis, un viņš vēlreiz iesniedza atlūgumu, kurš beidzot tika apmierināts. Dmitrijs Brjančaņinovs pameta militāro dienestu un iestājās Aleksandra-Svirska klosterī. Vēlāk ar savu garīgo tēvu Leonīdu pārgāja uz Optimas klosteri. 1831. gada 28.jūnijā Dmitrijs Brjančaņinovs tika iesvētīts par mūku un pieņēma vārdu Ignatijs, bet 25.jūlijā kļuva par priesteri-mūku. Pēc kāda laika Ignatijs Brjančaņinovs tika iecelts par Peļšemas Lopotovas klostera priekšnieku. 1833.gadā viņu nosūta uz panīkušo Troicas-Sergijevas klosteri Pēterburgas pievārtē. Kā klostera priekšnieks viņš ieguldīja milzīgas pūles šī klostera garīgās dzīves un saimnieciskās darbības sakārtošanā.
1857.gada 27.oktobrī Pēterburgas Kazaņas katedrālē Ignatiju Brjančaņinovu svinīgi iesvētīja par Kaukāza un Melnās jūras reģiona pareizticīgo bīskapu. Laikabiedri atceras viņu kā apgarotu un cildenu cilvēku, kurā garīgums apvienojās ar vērīgu, asu prātu un apdomīgu rīcību. Viņam bija sveša laicīgās dzīves ārišķīgā greznība. 4 gadu laikā, vadot eparhiju, viņam izdevās ievest kārtību, bet slimības saasinājums liedza iespēju turpināt uzsāktos reorganizācijas darbus bīskapa amatā. Tēvs Ignatijs iesniedza atlūgumu, lūgums tika akceptēts un 1861.gadā viņš pārcēlās uz Nikolas-Babajevskas klosteri, kur vientulībā nodevās lūgšanām, uzrakstīja lielāko daļu no saviem reliģiozajiem sacerējumiem, tādiem kā „Приношение современному монашеству”, „Отечник” un turpināja saraksti ar saviem daudzajiem garīgajiem bērniem. Viņa darbi jau dzīves laikā tika plaši izdoti un guva ievērību ticīgo vidū. Cariskās Krievijas laikā viņa raksti 6 sējumos tika izdoti vairākkārt.
Ignatijs Brjančaņinovs nomira 1867.gada 13.maijā. 1988.gadā Pareizticīgo baznīca kanonizēja viņu svēto kārtā. Pēc kanonizācijas viņa pīšļi tika pārvietoti uz Tolgas klosteri Jaroslavļā.
|
