Grigorijs Lapčenko piedzima 1801.gada 25.janvārī ukraiņu dzimtcilvēku Ignatija un Irīnas Lapu ģimenē Kijevas guberņas Čerkasu apriņķa Vaļavas ciemā. Pēc draudzes skolas beigšanas 11 gadu vecumā zēnu nosūtīja mācībā uz Korsuņu pie ikonu gleznotāja Stepana Prevlocka, kur viņš apguva zīmēšanas pamatus. Grāfs Mihails Voroncovs pamanīja sava dzimtcilvēka talantu un nolēma izskolot personīgo galma mākslinieku, nosūtot zēnu apmācībā uz pilsētu Belaja Cerkova pie gleznotāja Jakova Nikitina. Pēc skolotāja nāves jauneklis devās uz Sanktpēterburgu. Tajā laikā dzimtcilvēkus Krievijas Mākslas akadēmijā neuzņēma, bet grāfs Voroncovs panāca, ka 1822.gadā Grigorijs tika ieskaitīts akadēmijā kā brīvklausītājs. Grigorijs Lapčenko studēja pie pasniedzēja Andreja Ivanova vēsturiskās glezniecības klasē. Jau studiju laikā viņš pilnveido amata prasmes, kopējot Ermitāžā izstādītos darbus, un pēc sava patrona grāfa Voroncova pasūtījuma gleznoja oriģināldarbus.
1829.gadā Grigorijs Lapčenko absolvēja Mākslas akadēmiju ar zelta medaļu. Kopā ar sava skolotāja dēlu Aleksandru Ivanovu viņi kā labākie akadēmijas absolventi devās grāfa Voroncova apmaksātā mācību braucienā uz Itāliju. Tur jaunie mākslinieki pilnveido savas amata prasmes, kopē klasiskās glezniecības šedevrus, cieši kontaktējas ar itāļu un Itālijā dzīvojošiem ārzemju māksliniekiem. Grigorijs Lapčenko daudz glezno, un Itālijā tapušo darbu „Купальщица” savai galerijai iegādājas mecenāts P.Tretjakovs. 1839.gadā G.Lapčenko nodibina ģimeni, apprecot tālaika slavenāko Romas gleznotāju modeli Vittoriju Kaldoni, kuru viņš neskaitāmas reizes attēlojis savās gleznās. Mīļotās sievietes skaistums iedvesmoja mākslinieka slavenāko gleznu „Сусанна, застигнутая старцами”, par kuru 1842.gadā viņam Krievijā tika piešķirts akadēmiķa grāds.
Grigorija Lapčenko talantam nebija lemts realizēties pilnā mērā, jo jau Itālijā viņš sāka strauji zaudēt redzi un bija spiests 1839.gadā kopā ar sievu atgriezties Krievijā. Dzimtenē mākslinieks vēl kādu laiku turpina gleznošanu, radot reliģiska satura darbus, kamēr iestājas pilnīgs aklums un viņš ir spiests pārtraukt gleznošanu. Grāfs Voroncovs turpina atbalstīt Grigoriju Lapčenko un ieceļ viņu par savas muižas pārvaldnieku Krimā. Draugi nepamet Grigoriju Lapčenko nelaimē - viņam tiek izkārtota pensija. Pēc grāfa Voroncova nāves ģimene bieži maina dzīvesvietu: viņi dzīvo Rēvelē, Kijevas guberņā, Čerkesā, līdz 1866.gadā apmetas uz dzīvi Minskas guberņas Moziras pilsētā.
1868.gadā Grigorijs Lapčenko pārceļas uz dzīvi Dinaburgā pie dēla Sergeja, kurš pilsētas ģimnāzijā pasniedz dabaszinātnes. Pēc konflikta ģimnāzijā Sergejs ir spiests pamest darbu un 1870.(1872?) gadā ģimene pārbrauc dzīvot uz Pēterburgu.
Gleznotājs Grigorijs Lapčenko miris 1876. vai 1877.gadā nabadzībā un visu aizmirsts. Pēc neapstiprinātiem datiem pēdējos dzīves gadus mākslinieks pavadīja Dinaburgā un tur arī apglabāts.
Grigorija Lapčenko nedaudzās gleznas saglabājušās un atrodas Krievu muzejā Pēterburgā, Tretjakova galerijā Maskavā, Harkovas valsts mākslas muzejā, Voroncova pils-muzejā Krimā.
|
Izmantotie avoti:
1.Провинциальный альманах / ред.: Фаина Осинай, Галина Василькова, Наталья Салагубова. - Даугавпилс : Hronos [Общество] ; Daugavpils pilsētas dome, 2011. - 201 с. : ил., [3] л. цвет. ил. - (Hronos)
2.Consortium omnis vitae : сборник статей к 70-летию профессора Ф.П. Федорова / red. Anna Stankeviča, Samuils Švarcbands ; Daugavpils universitāte. Humanitārā fakultāte. Krievu literatūras un kultūras katedra = Даугавпилсский университет. Гуманитарный факультет. Кафедра русской литературы и культуры ; vāka dizains: Ilze Meldere. - Daugavpils : Daugavpils Universitātes Akadēmiskais apgāds "Saule", 2009. - 654, [1] с. : ил.- ISBN 9789984144641
3. Ракова, М.(Магдалина Михайловна). Русская историческая живопись середины девятнадцатого века / М.Ракова. - Москва : Искусство, 1979. - 243 с. : ил. - На облож. назв.: Русская историческая живопись
4. Чайкина, Жанна. Как девушка из Альбано сводила мужчин с ума : [о рус. художнике Григорие Лапченко (1801-1876)] / Жанна Чайкина // Сейчас. - ISSN 1691-0044. - N 3 (20 янв. 2011), с.39.
|
