Jakovs Šapiro piedzima 1897.gada 13.jūnijā Daugavpilī kokgriezēja Ābrama Šapiro ģimenē. Zēns ieguva tradicionālo ebreju reliģisko izglītību un 10 gadu vecumā sāka apgūt mākslas pamatus. 1915.gadā Jakovs uzsāka mācības Harkovas (Ukraina) mākslas skolā un 1918.gadā turpināja apmācību Mākslas skolā Kijevā. 1919.gadā Jakovs vadīja zīmēšanas skolu Jekaterinoslavā (tagadējā Dņepropetrovska). 1920.gadā viņš pārcēlās uz Petrogradu, kur paralēli mākslas studijām vadīja bērnu mākslas skolu, strādāja par dekoratoru un teātra mākslinieku izcilā režisora V.Meierholda teātrī. 1921.gadā viņš pārbrauca uz dzīvi Maskavā un kā teātra mākslinieks turpināja sadarboties ar režisoru V.Meierholda un J.Vahtangova vadītajiem teātriem. Jakovs Šapiro kļuva slavens un pieprasīts kā teātra mākslinieks. Laikabiedri atceras viņu kā hiperaktīvu un ārkārtīgi komunikablu cilvēku, kurš ātri nodibināja draudzību ar mākslas un teātra cilvēkiem.
Pašā slavas zenītā Jakovs Šapiro nolemj kardināli mainīt dzīvi un 1925.gadā pārceļas uz dzīvi Francijā. Ātri iztērējis savus nelielos ietaupījumus, viņš cieš trūkumu, bet no bada viņu glābj pazīšanās ar Francijā emigrācijā dzīvojošās krievu un ebreju mākslinieku kopienas pārstāvjiem. Pēc viņu ieteikuma Jakovs Šapiro nonāk Parīzes mākslinieku kolonijā „La Ruche” („Spiets”). Šo cilindra formas ēku 1902.gadā no Vispasaules izstādes konstrukciju paliekām Monparnasā uzcēla tēlnieks Alfrēds Bušē. Tajā par simbolisku samaksu tika izīrētas telpas trūcīgiem ārzemju māksliniekiem. 20. un 30.gados šajā kopienā dzīvoja un strādāja tādi nākamie 20.gadsimta mākslas ģēniji kā M.Modiljāni, P.Pikaso, M.Šāgāls, H.Sutins un F.Ležē. Visi kopā viņi veidoja tā saucamo Parīzes skolu - tā apzīmēja visus jaunos ārzemju māksliniekus, kuri aktīvi piedalījās tā laika Parīzes mākslas dzīvē. J.Šapiro šajā komūnā nodzīvoja 5 gadus (1925-1930) un radīja savus labākos darbus. Viņš nomainīja vārdu un kļuva pazīstams kā Žaks Šapiro. Šim laikam raksturīgā mākslas stilu un formu daudzveidība rod atspoguļojumu arī Ž.Šapiro daiļradē, kur var atpazīt gan kubisma, gan fovisma, ekspresionisma un impresionisma ietekmi. Sākot ar 1926.gadu, viņa darbi tika izstādīti tādās prestižās Parīzes mākslas galerijās un salonos kā Bonaparta galerija, Rudens salons, Tilerī salons, Neatkarīgo salons. 1930. un 1936.gadā Parīzē notika mākslinieka darbu personālizstādes. Viņš iepazinās ar pasaulslaveno baleta impresāriju Sergeju Djagiļevu un 20. gadu otrajā pusē veidoja dekorācijas „Djagiļeva Krievu baleta” trupas izrādēm. Žaks Šapiro piedalījās Parīzē 1937.gadā dibinātās Ebreju mākslinieku asociācijas darbībā. Šajā laikā tapa mākslinieka ebreju tematikai veltītu gleznu cikls, kuru kritiķi atzinīgi novērtēja. 30.gados, saasinoties antisemītiskajām noskaņām un Lielās depresijas izraisītajām ekonomiskajām grūtībām, Žaka Šapiro dzīve un darbība Francija bija apgrūtināta. Sākoties Otrajam pasaules karam, būdams ebrejs, Žaks Šapiro bija spiests pamest Parīzi un vācu okupācijas laiku pavadīja, slēpjoties mazās pilsētiņās Francijas un Itālijas Alpos.
Pēc kara gleznotājs atgriezās Parīzē un atklāja savu mākslas studiju. Šajā laikā Ž.Šapiro rada litogrāfijas D.Knuta dzejoļu izlasei un uzraksta atmiņu grāmatu par mākslinieku koloniju „La Ruche”. Tas ir pirmais aculiecinieka stāsts, pilns anekdotiskiem atgadījumiem un interesantām detaļām, par šo unikālo kultūras parādību. Grāmata nāca klajā 1960.gadā un guva nedalītu kritiķu uzmanību un lasītāju atsaucību. Kad sešdesmitajos gados tika pieņemts lēmums nojaukt „La Ruche” ēku, Žaks Šapiro kopā ar domubiedriem nodibināja Komiteju, kas panāca, ka unikālais objekts tika saglabāts un pat iekļauts aizsargājamo vēstures pieminekļu sarakstā.
Pēckara posmā Žaks Šapiro sarīkoja personālizstādes Parīzē (1946, 1949) un Londonā (1950), viņa darbi tika eksponēti neskaitāmās krievu mākslas izstādēs.
Kā gleznotājam visas daiļrades laikā viņam patika eksperimentēt. Žaks Šapiro strādāja praktiski visos žanros – gleznoja portretus, pašportretus, interjerus, klusās dabas un ainavas. Viņa gleznas ir tik dažādas, ka tās ir gandrīz neiespējami pieskaitīt pie kāda noteikta stila vai virziena. Gleznotājam izdevās radīt savu neatkārtojamu mākslas pasauli ar neparastām formām un spilgtām krāsām. Viņa gleznas vēl joprojām ir pieprasītas mākslas galerijās un izsolēs. Žaka Šapiro darbi atrodas Nacionālajā Modernās mākslas muzejā Parīzē, Čikāgas Mākslas institūtā, A.Puškina Tēlotājas mākslas muzejā Maskavā, kā arī daudzās privātkolekcijās.
Mākslinieks nomira Parīzē 1972.gadā 75 gadu vecumā.
|
