Oļģerts Dunkers dzimis Rīgā 1932.gada 11.februārī.
1951.gadā beidzis Rīgas Kultūras un izglītības darbinieku tehnikumu kā bibliotēku darba speciālists. 1957.gadā absolvējis Ļeņingradas Teātra, mūzikas un kinematogrāfijas institūtu. 1957.- 58.gada sezonā strādājis Valmieras drāmas teātrī par režisoru. Iestudējis M.Sebastjanu „Zvaigzne bez vārda”, G.Figeiredu „Lapsa un vīnogas” (1957), K.Kalnarāja „Kuģi taujā ostas”, A.Kasonas „Septiņi kliedzieni okeāna vidū”(1958). Režijā Oļģertu Dunkeru saistījuši galvenokārt romantisku varoņu dramatiskie pārdzīvojumi.
1958.gadā tika nodibināts Daugavpils Muzikāli dramatiskais teātris un par latviešu trupas režisoru tika apstiprināts Oļģerts Dunkers. Viņa režijā tapa saturā pārliecinošas un formā noslīpētas izrādes. Latviešu trupā tika iestudēta Viļa Lāča drāma „Zeme un jūra”(1959), kuru nepilna gada laikā izrādīja vairāk nekā simts reižu. 1959.gadā O.Dunkers, veiksmīgi stilizējot senās Grieķijas vidi un kostīmus, iestudēja arī G.Figeiredu lugu „Lapsa un vīnogas”. Skatītāju atsaucību guva arī D.Dobričaņina lugas „Triju lakstīgalu ielā 17” uzvedums tajā pašā gadā. Taču teātra direkcija nespēja sabalansēt un efektīvi vadīt trīs teātra trupu vienlaicīgu darbu. Cerētos panākumus neguva O.Andžānes-Zvirgzdiņas lugas „Aizšautais ērglis” iestudējums 1959.gada rudenī, tādēļ O.Dunkers pameta darbu Daugavpils teātrī, aizbrauca no Latvijas un vairākus gadus nostrādāja par galveno režisoru Krasnojarskas drāmas teātrī (1962-1964).
No 1964.gada līdz 1989.gadam Oļģerts Dunkers strādāja Rīgas kinostudijā. Viņš ir režisors dokumentālajām portretfilmām „Jānis Osis” (1966), „Pēteris Lūcis” (1981), „Velta Līne” (1983), „Dzejnieka sirds” (1984). Vairākās dokumentālajās filmās pievērsies medicīnas jautājumiem: „Bīstamais ceļš”, „Etīdes par laulību”, „Tev jau 16 gadu”. 1968.gadā debitējis mākslas kino ar filmu „Ceļa zīmes”. Šajā un arī citās kinofilmās risinājis galvenokārt mūsdienu tematiku, atklājis laikabiedru raksturu sarežģīto tapšanas procesu, pievērsies jauniešu dzīves problēmām. Skaudrs dramatisms izpaudies viņa režisētajā filmā „Klāvs – Mārtiņa dēls” (1970), krāsām un niansēm bagāta bijusi raksturkomēdija „Tauriņdeja” (1971). Citas O.Dunkera veidotās filmas: „Cāļus skaita rudenī” (1973), „Vīrietis labākajos gados”(1977), „Lietus blūzs” (1982), „Dārzs ar spoku” (1983).
Detektīvžanra elementus izmantojis vēsturiskās tematikas filmā „Uzbrukums slepenpolicijai” (1974). Scenārija autors un režisors H.Gulbja lugas „Cīrulīši” ekranizējumam (1980). 1988.gadā uzņēmis kinofilmu „Viktorija” pēc K.Hamsuna t.p. nosaukuma romāna. Oļģerts Dunkers darbojās arī kā kinoaktieris - spilgts raksturlomu atveidotājs. Viņa nozīmīgākās kinolomas: Panovs „Šauj manā vietā”, Kredo „Uzticamais draugs Sančo”, Sers „Vīrietis labākajos gados”, Ķikulis „Agrajā rūsā” u.c. Oļģerts Dunkers bija arī iejūtīgs dzejas interprets. Kinorežisors Jānis Streičs par Oļģertu Dunkeru teicis: „Viņš bija Mākslinieks – visur. Patika būt publikas centrā, sagādāt citiem prieku, pārsteigumu, apžilbināt ar savas personības spožumu, asprātību. Un bija lielisks aktieris!”
No 1989. līdz 1993.gadam mākslinieks strādāja Rīgas Operetes teātrī (vēlākais Rīgas Muzikālais teātris) par galveno režisoru.
Sarakstījis grāmatas „Režisors domā par aktieri” (1976), „Lielā dāma” par dziedātāju M.Brehmani-Štengeli (1993), „Mākslas apsēstie” (1997).
Sākot ar 1969.gadu, pievērsies pedagoģiskajai darbībai. No 1993.gada bijis Latvijas Mūzikas akadēmijas docents, pasniedzis aktiermeistarību Muzikālo teātru kursam un Operas klasei. Darbojies kā TV režisors.
1995.gadā Oļģerts Dunkers tika ievēlēts 6.Saeimā no Tautas kustības „Latvijai” saraksta, bet, mainot politisko piederību, pārgāja demokrātiskās partijas „Saimnieks” frakcijā.
Miris 1997.gada 10.septembrī Rīgā, apbedīts Salacgrīvas novada Liepupes kapos.
|
