Lāzars Perelmans (Eliezers Ben-Jehuda) dzimis 1858.gada 7.janvārī Lužkos (Baltkrievija) ebreju ģimenē un ieguvis reliģisko izglītību. Lāzara tēvs stingri pieturējās pie ebreju tradīcijām, tādēļ dēlu gatavoja rabīna amatam. 13 gadu vecumā Lāzaru aizsūtīja mācīties uz Polocku, tur viņš iepazinās ar ebreju laicīgās izglītības idejām. Tas tapa zināms ģimenei (tēvs jau bija miris, ar Lāzara audzināšanu nodarbojās viņa tēva brālis), un jaunieti aizsūtīja uz Glubokoju (Baltkrievija) turpināt mācības. Taču tur viņš iepazīstas ar Š.Jonasu, kas sadarbojās ar laicīgo ebreju presi ivritā. Jonasa meita Debora (vēlāk kļuva par L.Perelmana sievu) iemācīja Lāzaram krievu valodu, un viņš iestājās Daugavpils reālģimnāzijā, kur mācījās līdz 1877.gadam. Šeit viņš saskārās ar vietējo inteliģenci un aizrāvās ar krievu narodņiku idejām, kas savukārt veicināja pievēršanos revolucionārām idejām. Taču tajā laikā pastiprinājās antisemītiskā propaganda, un Lāzars Perelmans nolēma doties uz savu senču zemi Palestīnu. Lai iegūtu profesiju, viņš dodas uz Parīzi studēt medicīnu. Pēc gada viņš publicē ivritā rakstu, kurā ir atspoguļota ideja par ebreju valsts izveidošanu Palestīnā un arī par ivrita kā sarunvalodas atjaunošanu. Taču šo ideju neatbalstīja visi ebreji, jo viņi uzskatīja, ka ivrits ir reliģijas valoda, tā ir svēta, un šīs valodas atzīšana par sarunvalodu ir zaimošana.
L.Perelmans bija pārliecināts, ka ebrejiem tāpat kā citām tautām ir jāatrod sava nacionālā teritorija un tai jābūt viņu vēsturiskajai dzimtenei – Erec-Israela.
Tuberkuloze paātrināja L.Perelmana aizbraukšanu uz Palestīnu. Viņš pamet medicīnas studijas un iestājas skolotāju seminārā „Aljanse”, apprecas ar Deboru Jonasu un 1881.gadā dodas uz Palestīnu. Ģimene maina uzvārdu uz Ben-Jehuda, un ar šo uzvārdu viņš iegāja vēsturē kā cilvēks, kas padarīja ivritu par ikdienas sarunvalodu.
Trīs gadus E.Ben-Jehuda strādāja Jeruzalemes skolā „Aljanse”. Viņš panāca to, ka ivritā pasniedza ebreju priekšmetus (pārējos – franču valodā), izveidoja 2 periodiskos izdevumus ivritā, kā arī iesaistījās Ivrita valodas komitejas izveidē (1890).
1910.gadā E.Ben-Jehuda sāk darbu pie 17 sējumu „Senebreju un mūsdienu ivrita lielās vārdnīcas”. Lai paplašinātu un bagātinātu valodu, viņš pats izveidoja daudz neoloģismu, iekļāva ivritā seno leksiku no Bībeles un viduslaiku literatūras.
E.Ben-Jehuda miris Jeruzalemē 1922.gada 16.decembrī.
Darbu pie vārdnīcas pabeidza viņa otrā sieva un dēls 1959.gadā.
|
Izmantotie avoti:
1. Гартованова, Светлана. Лазарь Перельман - человек, возродивший иврит : [о жившем в Двинске (Даугавпилс) Лазаре Перельмане (Бен Иегуда)] / Светлана Гартованова // Сейчас. - ISSN 1691-0044. - N 19 (13 мая 2010), с.37 : портр.
|
