Lidija Devele piedzima 1909.gada 7.(22.) martā Daugavpilī. Viņas tēvs, pārkrievojušās franču dzimtas pēctecis, jūras flotes virsnieks, tajā laikā dienēja Daugavpils cietoksnī. Nākamās dzejnieces māte bija izcilās krievu dzejnieces Annas Ahmatovas tuva radiniece. Drīz vien pēc meitenes piedzimšanas tēvu pārceļ dienēt uz Sevastopoli, kur viņš ieņem augstu posteni armijas ģenerālštābā. Sākoties Pilsoņu karam, 1920.gadā ģimene ir spiesta pamest Krieviju un emigrēt uz Turciju, vēlāk - Bulgāriju, no kurienes pārcēlās uz dzīvi Dienvidslāvijā. Belgradā Lidija Devele absolvē krievu-serbu ģimnāziju, vēlāk - Belgradas universitātes filoloģijas fakultāti. Desmit gadus viņa pasniedza serbu valodu un literatūru Belgradas krievu ģimnāzijā (1934-1944). Šajā laikā viņa pievērsās rakstniecībai, darbojās literārajā pulciņā „Новый Арзамас”, uzsāka publicēties žurnālos.
Belgradā Lidija Devele iepazinās ar krievu emigrantu un rakstnieku Mihailu Ivannikovu, ar kuru apprecas 1937.gadā. Ierastā dzīve Belgradā beidzās 1944.gadā, kad Dienvidslāvijā ienāca padomju armija. Ivannikovu pāris un Lidijas māte ar patēvu pārcēlās uz Austriju, kur piecus gadus pavadīja internēto personu nometnēs. 1949.gadā Lidija izšķīrās no vīra un kopā ar māti pārcēlās uz dzīvi ASV.
Amerikā Lidijai sākās jauns dzīves posms - viņa pieņēma uzvārdu Aleksejeva, kurš bija atvasināts no viņas tēvavārda, un ar kuru viņa kļuva pazīstama literatūras vēsturē. Dzīve Amerikā bija sūra – desmit gadus Lidija Aleksejeva strādāja cimdu fabrikā, vēlāk, līdz pat aiziešanai pensijā - Ņujorkas publiskās bibliotēkas slāvu nodaļā. Ņujorkā viņa dzīvoja kriminogēnā afrikāņu un dienvidamerikāņu imigrantu rajonā. Laikabiedri raksturoja Lidiju kā ļoti nepraktisku, sadzīvē haotisku un bezpalīdzīgu.
Amerikā Lidija Aleksejeva uzrakstīja un izdeva piecus dzejoļu krājumus: „Лесное солнце”(1954), „В пути”(1959), „Прозрачный след”(1964), „Время разлук”(1971), „Стихи. Избранное”(1980). Viņa publicējās emigrantu žurnālos, rakstīja prozu, tulkoja serbu-horvātu un amerikāņu dzejnieku darbus. Viņas dzeja tiek raksturota kā meditatīvi apcerīga. Mīļākā dzejas tēma - trausla, cilvēka apdraudēta dabas pasaule. Krievu emigrācijas literatūras kritiķi augstu novērtēja Lidijas Aleksejevas daiļradi, viņa tika uzskatīta par labāko dzejnieci pēckara emigrantu literātu vidū.
Lidija Aleksejeva nodzīvoja ilgu mūžu un nomira 1989.gada 27.oktobrī, apglabāta Novodivejevas pareizticīgo kapos Ņujorkas pievārtē. Bēdīgs liktenis piemeklēja dzejnieces arhīvu: uzreiz pēc Lidijas Aleksejevas nāves dzīvokļa saimnieks, steigdamies atbrīvot mājokli nākošajam īrniekam, sadedzināja visus viņas melnrakstus, fotogrāfijas un grāmatas.
|
