Dzimis 1932. gada 29. maijā Daugavpilī ierēdņa ģimenē. Kopā ar vecākiem 1944. gadā devies bēgļu gaitās uz Vāciju. 1949. gadā pārcēlies uz ASV, kur 1950. gadā beidzis ģimnāziju, bet 1953. gadā Maiami universitāti, iegūstot bakalaura grādu franču valodā un socioloģijā. Indiānas universitātē Blūmingtonā 1961. gadā ieguvis doktora grādu vispārējā un Austrumeiropas valodniecībā un socioloģijā. Kopš 1963. gada valodniecības un slāvu valodu profesors Viskonsinas universitātē, kopš 1983. gada šīs universitātes Baltijas studiju centra koordinators. 1962.-1970. gadā zinātniskā žurnāla „Slavic and East European Journal”, 1976.-1980. gadā „Journal of Baltic Studies”, bet kopš 1984. gada „Wisconsin Baltic Studies” redakcijas kolēģijas loceklis, vairāk nekā 130 zinātnisku rakstu un recenziju autors. Strādājis par lektoru un skolotāju, mācījis latviešu valodu skolās, nometnēs un kursos. LaRA biedrs. No 1990.gada LZA ārzemju loceklis.
Pirmā publikācija 1947. gadā – raksts par mezgliem skautu žunālā. Nozīmīgi pētījumi par latviešu tautasdziesmu metriku („Latviešu t.s. trohaisko tautasdziesmu metrika”, Jaunā Gaita, 1961, N32), par mariešu jeb čeremisu valodu un senslāvu baznīcas valodu, par latgaliešu rakstu valodas vēsturi („Par Latgales dziesmām Barona Dainās”, Arhīvs, 1968, N8), „Kū līcynoj 1654. goda Piscovaja kņiga par Latgolu?” (Acta Latgalica, 1972, 4), „Nu Kapiņu pogosta vēstures. Mušas muiža 15. un 16.g.s.” (Turpat, 1974, N5). Galvenais darbs valodniecībā - 1984.gadā iznākušais „The Placenames of Latgola” („Latgales vietvārdi”). Viens no pēdējiem darbiem – raksts „Latgaliešu literatūra trimdā” 2001. gadā ievietots grāmatā „Latviešu literatūras vēsture” (3).
Ar pseidonīmu Jānis Turbads 1970. gadā publicējis literāru pasaku „Ķēves dēls Kurbads”. Ar šo darbu latviešu literatūrā ieviesis Rietumu literārajiem darbiem raksturīgo mitoloģijas izmantošanas veidu. Nepabeigts, varbūt tikai iesākts, palicis romāns par Latgales vēsturi „Ansis, zelta cilvēks”.
Miris 1996. gada 25. jūlijā Rīgā, pelnu urna aizvesta uz ASV.
|
