Vladimirs Krimovs dzimis 1878.gada 20.jūlijā Dinaburgā (Daugavpils) trūcīgā vecticībnieku ģimenē. Zēna tēvs agri nomira, un māte audzināja vienīgo dēlu lielā stingrībā. Bērnībā piedzīvotā nabadzība kļuva Vladimiram Krimovam par stimulu turpmākajā dzīvē tiekties nopelnīt pēc iespējas vairāk, kas viņam arī spīdoši izdevās, jau jaunībā kļūstot par miljonāru. Zēns bija liels grāmatu lasītājs - pustumsā lasot, viņš jau bērnībā sabojāja redzi un vecumdienās kļuva pilnīgi akls. Skolas laikā V.Krimovs interesējās par dabaszinātnēm, tāpēc, 1896.gadā pabeidzot Dvinskas reālskolu, iestājās Petrovska-Razumovska lauksaimniecības akadēmijā (tagadējā Krievijas Valsts agrārā universitāte). Augstskolu viņš beidza ar izcilību, bet stingri nolēma nesaistīt savu dzīvi ar lauksaimniecību, jo nesaskatīja šajā jomā ātras pelņas gūšanas iespējas. Jau studiju gados V.Krimovs sāka publicēties Maskavas laikrakstos. Būdams kaučuka firmas „Проводник” pārstāvis, viņš devās darījuma braucienos uz Eiropu un Dienvidameriku, pelnot naudu un krājot iespaidus nākamajām ceļojumu aprakstu grāmatām. 1908.gadā Vladimirs Krimovs absolvēja Maskavas universitāti.
1909.gadā Harkovā (Ukraina) iznāk V.Krimova pirmais stāstu krājums „Здесь”, bet tas negūst cerētos panākumus. 1910.gadā viņš pārceļas uz dzīvi Pēterburgā, kur darbojas žurnālistikā - publicē presē savus ceļojumu aprakstus. Tos viņš apkopo vairākos krājumos („О рулетке Монте-Карло, Южной Америке, гастрономии, модах и прочем”(1912), „В стране любви и землетрясений”(1914), „То, чего еще не было”(1914)), kurus izdod par saviem līdzekļiem. Laikā no 1913. līdz 1917.gadam V.Krimovs realizē savu veiksmīgāko projektu – izdod augstākās sabiedrības dzīves un stila žurnālu „Столица и усадьба”. Tas bija bagātīgi ilustrēts izdevums, kurā līdztekus smalko aprindu dzīves hronikai tika publicēti augstvērtīgi kultūras dzīves apskati, memuāri un mākslas vēstures materiāli, padomi kolekcionāriem. Žurnāla tapšanā piedalījās labākie tā laika grafiķi, mākslinieki, fotogrāfi un žurnālisti. Šis izdevums nav zaudējis savu kultūrvēsturisko nozīmi arī šodien, un XXI gadsimta sākumā tika laists klajā visa žurnāla komplekta faksimilizdevums.
Pirmā pasaules kara laikā V.Krimovs nodarbojās ar amerikāņu automobiļu eksportu uz Krieviju. Kara laikā pieredzētais atspoguļojās grāmatā „То, что нельзя печатать”(1917). Ceļojuma iespaidi pa Franciju, Portugāli, Bulgāriju. Ģrieķiju un Maroku tika apkopoti 1917.gadā iznākušajā grāmatā „Чтобы жизнь была не так печальна”.
1918.gada februārī V.Krimovs devās ceļojumā apkārt pasaulei un Padomju Krievijā vairs neatgriezās. Viņš apmetās uz dzīvi Berlīnes priekšpilsētā. Tur viņš nodibināja ģimeni - apprecēja savu sekretāri. Emigrācijā viņš turpināja daudz rakstīt un publicēties. 1921.gadā V.Krimovs laida klajā vienu no savām labākajām grāmatām – ceļojumu aprakstu krājumu „Богомолы в коробочке”. 1921.gadā dažus mēnešus V.Krimovs Vācijā izdeva emigrantu avīzi „Голос России”. Dzīvodams Vācijā, V.Krimovs nodarbojās ar Vācijas-Krievijas savstarpējo tirdzniecību, vairākkārt palielinot savu kapitālu. V.Krimovam piemita spēja taisīt naudu tur, kur citi tikai noplātīja rokas. Veiksmīgā uzņēmējdarbība netraucēja viņam rakstīt un publicēt grāmatas - šajā laikā nāk klajā „Город -Сфинкс”, „Сегодня”, „Монте-Карло”, „Люди в паутине”. Tāpat kā pirmsemigrācijas posma darbi, arī šīs V.Krimova grāmatas galvenokārt satur autobiogrāfiskus faktus un atspoguļo viņa neskaitāmo ceļojumu iespaidus.
1933.-1935.gadā iznāca autobiogrāfiska tetraloģiju „За миллионами”, kas guva lielu atsaucību lasītāju vidū. Darba centrā ir Krievijas provinces dzīves ainas, Pēterburgas biznesa pasaule, Parīzes krievu emigrācijas ikdiena. Bez publicistikas un ceļojumu aprakstiem viņš rakstīja arī piedzīvojumu romānus un detektīvus, kuri tika tulkoti angļu un citās svešvalodās. Krievu emigrācijas kritiķi vērtēja V.Krimova daiļradi ļoti tendenciozi un neobjektīvi, bet pat visstingrākie no viņiem bija spiesti atzīt, ka viņa darbi ir interesanti un aizraujoši, un tie bija vislasītākie darbi krievu emigrantu publiskajās bibliotēkās.
Nākot pie varas Hitleram, Vācijā sākās ebreju vajāšanas, un tā kā V.Krimova sieva bija ebrejiete, 1933.gadā viņš ar ģimeni pārcēlās uz dzīvi Francijā. V.Krimovs iegādājās villu Parīzes priekšpilsētā Šatū, kur arī nodzīvoja līdz mūža beigām. Viņa māja gan Berlīnē, gan Parīzē bija populāra krievu emigrantu pulcēšanās vieta. Vladimirs Krimovs bija slavens kā ļoti viesmīlīgs mājastēvs, un pie viņa bagātīgi klātajiem galdiem labprāt pulcējās visu emigrācijas slāņu pārstāvji – sākot ar aristokrātiju līdz pat trūcīgiem rakstniekiem, māksliniekiem, filozofiem un izdevējiem. Tomēr laikabiedri nevarēja viņam piedot, ka pat emigrācijā, kur lielākā daļa no viņiem slīga nabadzībā, viņš paralēli rakstniecībai veiksmīgi nodarbojās ar tirdzniecību un kļuva arvien bagātāks. Vladimirs Krimovs kļuva par prototipu Mihaila Bulgakova lugas „Бег” varonim - bagātajam un ciniskajam Paramonovam.
1945.gadā iznāca viens no labākajiem viņa darbiem – romāns „Фенька”, kur talantīgi attēloti krievu vecticībnieku raksturi un dzīves vide. 1951.gadā tika izdots krājums „Из кладовой писателя”, un 1960.gadā nāca klajā autobiogrāfisks romāns „Завещание Мурова”.
Laikabiedru atmiņās V.Krimovs ir viens no vispretrunīgāk vērtētajiem rakstniekiem un cilvēkiem. Veiksmīga uzņēmēja slava neļāva laikabiedriem objektīvi novērtēt viņa rakstnieka talantu.
Vladimirs Krimovs nomira 1968.gada 6.februārī savā villā Parīzes priekšpilsētā Šatū.
|
