Francis Eduards Totlēbens (Franc Eduard Graf von Tottleben, Эдуард Иванович Тотлебен) piedzima 1818.gada 8.(20.)maijā Jelgavā baltvācu ģimenē. Viņa tēvs bija vecas tīringiešu muižnieku dzimtas Kurzemes atzara pārstāvis, 2.ģildes tirgotājs. Francis mācījās labākajā Rīgas privātskolā, pēc tam - Inženieru skolā Pēterburgā (1832-1836). Mācību praksi viņš pavadīja Dinaburgas cietoksnī. Veselības problēmu dēļ Totlēbens skolu nepabeidza, bet tas netraucēja viņam taisīt spožu karjeru armijas inženiertehniskajos spēkos. Armijā viņš tika ieskaitīts Rīgas garnizona inženieru komandā, 1840.gadā pārcelts uz sapieru mācību bataljonu, bet vēlāk nosūtīts uz Kijevas sapieru skolu.
1848.-1850.gados kā sapieru vienības komandieris Totlēbens piedalījās karā Kaukāzā. Pēc kara tika iecelts par ģenerāļa K.Šildera adjutantu un 1851.gadā paaugstināts par gvardes inženieri un Pēterburgas gvardes sapieru apmācību vadītāju. Slavens Francis Eduards Totlēbens kļuva Krimas kara laikā, kad vadīja Sevastopoles nocietinājumu izbūvi. Par veiksmīgu militāro operāciju viņš tika paaugstināts par ģenerāladjutantu.
Lielākais viņa kā militārā inženiera sasniegums bija pretmīnu sistēmas izstrādāšana cīņai ar pretinieka pazemes mīnu galerijām. Totlēbena panākumi militārās zinātnes jomā tika novērtēti ar Sv. Staņislava 3.pakāpes un Sv. Annas 3.pakāpes ordeņiem. Toties Sv. Vladimira 2.pakāpes ordeni un zelta ieroci Totlēbens saņēma par kaujas nopelniem Kaukāza karā.
Atgriezies Pēterburgā, Totlēbens vairākus gadus studēja Francijas un Vācijas fortifikācijas celtņu izbūves pieredzi, kā rezultātā tapa Krievijas valsts fortifikācijas programma. Daudzas viņa zinātniskās izstrādes ievadīja jaunu laikmetu fortifikācijas jomā. Totlēbena zinātnisko darbību vainagoja ievēlēšana par Pēterburgas Zinātņu akadēmijas goda locekli (1855).
1859.gadā viņš tika iecelts par Krievijas Kara ministrijas inženierlietu departamenta vadītāju. 1871.-1875.gados Totlēbens teorētiski pamatoja un vadīja Krievijas impērijas rietumu apgabala cietokšņu izbūvi un modernizāciju Kronštatē, Nikolajevā, Viborgā, Sveaborgā, Ņevas un Daugavas upju grīvās, kā arī Dinaburgas cietoksnī. Viņš personīgi uzraudzīja būvdarbus fortifikācijas objektos, kas sekmēja darbu izpildes ātrumu un kvalitāti.
1876.gadā Totlēbens tika iecelts par Melnās jūras piekrastes aizsardzības vadītāju. 1877.gadā F.E.Totlēbens piedalījās karā pret Osmaņu impēriju un vadīja Pļevnas (Bulgārija) ieņemšanu. Par nopelniem karā tika apbalvots ar 2.pakāpes Sv. Jura ordeni un Apustuļa Andreja ordeni. 1879.gadā F.E.Totlēbens tika iecelts par Odesas ģenerālgubernatoru un Odesas kara apgabala virspavēlnieku.
1878.gadā, Sevastopoles aizstāvēšanas 25.gadadienā, F.E.Totlēbenam tika piešķirts grāfa tituls.
1880.-1884.gados viņš pildīja Ziemeļrietumu apgabala ģenerālgubernatora un Viļņas kara apgabala virspavēlnieka pienākumus. Tādējādi viņa tiešā pakļautībā atradās arī Dinaburgas cietoksnis.
F.E.Totlēbens nomira 1884.gada 19.jūnijā (1.jūlijā) Vācijā, kur bija devies ārstēties. Apbedīts Rīgā, bet pēc cara rīkojuma pārapbedīts Sevastopoles Brāļu kapos.
Totlēbena vārdā nosaukts ciems, neskaitāmas ielas un iestādes Bulgārijā, kā arī pirms Pirmā pasaules kara Totlēbena vārds tika piešķirts vienam no Rīgas bulvāriem (tagadējais Kalpaka bulvāris).
|
