Barons Vasilijs fon Rotkirhs dzimis 1819.gada 19.novembrī (1.decembrī) Viļņā. Viņš ir senas bruņinieku dzimtas pēctecis, kuras saknes meklējamas Silēzijā XII gadsimtā. Mācījies Kijevā, pabeidzis Mogiļevas ģimnāziju. 1837.gadā kā junkurs iestājās Galīcijas mednieku pulkā, kurš bija dislocēts Krievijas impērijas rietumu apgabalos.
Ar literāro daiļradi sāka nodarboties 19.gs. 40.gados un debitēja literatūrā ar 1844.gadā Varšavā izdoto krājumu „Страшный гость. Литовская поэма взятая из народных поверий”, kas ir A.Mickeviča dramatiskās poēmas „Дзяды” 5.daļas tulkojums, kurš papildināts ar 16 paša dzejoļiem.
1847.gadā Vasilijs fon Rotkirhs tika norīkots par placdarma adjutantu Dinaburgas cietoksnī, kur nodienēja 12 gadus (1847-1859) un faktiski pildīja cietokšņa komandanta kancelejas vadītāja pienākumus. Vēlāk viņš atmiņās rakstīja, ka tas bijis vislaimīgākais viņa dzīves periods. Būdams aktīvs un labi izglītots cilvēks, kuru nomāca provinciālas pilsētas kultūras dzīves nabadzība, viņš kļuva par vienu no Dinaburgas teātra dibināšanas iniciatoriem. Kad Dinaburgas cietokšņa inženieris N.Hāgelstroms 1856.gadā nodibina privātu teātri, V. fon Rotkirhs paralēli dienestam aktīvi sadarbojas ar to un pielāgo populārus literārus darbus teātra repertuāram. Dinaburgas teātrim viņš dramatizē A.Bestuževa-Marlinska stāstus „Kapteinis Belozors” un „Fregate Nadežda”, A.Dimā romānu „Grāfs Monte Kristo” un Halevi operu „Žīdiete”. Viņa dramatizējumi bija tik veiksmīgi, ka vēl ilgus gadus tika iestudēti Krievijas provinces teātros.
V. fon Rotkirha pirmo prozas darbu „Записки о Друскениках”(1854) neatļāva publicēt cenzūra, un tikai 2003.gadā Lietuvā iznāk „Piezīmes par Druskeninkiem”, kuru pamatā ir Vasilija Rotkirha atmiņas par šī Lietuvas kūrorta apmeklējumu un tā sabiedrisko un kultūras dzīvi. Izdevumu papildina autora ilustrācijas.
1861.gadā Vasiliju fon Rotkirhu ieceļ par Polijas Karalistes pārvaldnieka Īpašās kancelejas vicedirektoru karastāvokļa lietās. Viņš aktīvi piedalījās 1863.gada poļu dumpja apspiešanā un par to Varšavā tika ievainots ar saindētu dunci. Turpmāk viņš ieņēma augstus žandarmērijas posteņus Odesā, Moģiļevā un Minskā. Laikā no 1868. līdz 1873.gadam viņš pildīja Mītavas-Rīgas-Orlas dzelzceļa žandarmērijas pārvaldes priekšnieka pienākumus.
1882.gadā Rotkirhs tika iecelts par Viļņas žandarmērijas priekšnieku. Dzīvojot Viļņā, visu savu brīvo laiku viņš veltīja literārajai darbībai: publicēja galvaspilsētas un vietējos preses izdevumos atmiņas, stāstus, vēsturiskus un novadpētnieciska rakstura aprakstus. Ar pseidonīmu Teobalds viņš publicē savus memuārus izdevumos „Русский архив” un „Русская старина”. Viļņā 1890.gadā nāk klajā viņa memuāru, atmiņu un aprakstu izdevums 5.sējumos ar kopīgu nosaukumu „Воспоминания Теобальда”. 3.daļa - „Динабургские воспоминания” - satur plašu informāciju par Dinaburgu.
V. fon Rotkirhs vāca materiālus par lietuviešu mitoloģiju un sagatavoja izdošanai vairāk nekā 700 lappušu biezu izdevumu „Pilna lietuviešu mitoloģija un dažādu rakstnieku domu apkopojums par to”, kurš pilnā apjomā tā arī netika publicēts.
Maskavas teātra bibliotēkas izdevniecība publicēja Rotkirha dramaturģijas darbu krājumu. 1887.gadā viņš iestājas Maskavas teātra rakstnieku biedrībā un regulāri publicē presē teātra dzīves apskatus un recenzijas par iestudējumiem.
1890.gadā Rotkirhs atstāja dienestu ģenerālleitnanta pakāpē.
V. fon Rotkirhs tika apbalvots ar Sv.Vladimira 3. un 4.pakāpes ordeni, Sv.Annas 2. un 3.pakāpes ordeni, Sv.Staņislava ordeņu pilnu komplektu un daudziem ārvalstu ordeņiem.
Miris 1891.gada 10.(22.)novembrī, apglabāts Viļņā, Jefrosiņijas kapsētā.
|
