Helma Judīte Hansone dzimusi 1934.gada 1.augustā Jēkabpils apriņķa Seces pagastā Lielajā jeb Vecajā skolā, kur vecāki strādāja par skolotājiem. Abi Helmas vecāki mācījušies Daugavpils Skolotāju institūtā, tur arī iepazinušies. Drīz pēc Helmas piedzimšanas visa ģimene pārcēlās uz dzīvi Lēdmanē, kur Helma uzsāka skolas gaitas. Desmit gadu vecumā viņa sāka rakstīt dzeju. Pēc skolas beigšanas iestājās Cēsu Skolotāju institūtā. 1954.gadā viņa ieguva nepabeigtu augstāko izglītību un saņēma skolotājas diplomu. Pēc tam viņa mācījās Latvijas Valsts universitātes Ģeogrāfijas fakultātē. Augstskolā radās interese par literāro darbu un pirmās publikācijas Latvijas Valsts universitātes avīzē “Padomju Students”. 1959.gadā Helma ar izcilību absolvēja universitāti un tika nosūtīta darbā uz Višķu lauksaimniecības tehnikumu. Tā kļuva par Helmas Hansones pirmo un pēdējo darba vietu. Te Helma nostrādāja visu darba mūžu – 30 gadus.
Sākoties Atmodai H.Hansone aktīvi iesaistījās Latvijas Tautas frontes darbībā, 1988.gadā viņa iestājās tikko izveidotajā LTF Višķu grupā. Kādu laiku viņa bija LTF rajona preses grupas vadītāja. 1991.gada 13.janvārī viņa piedalījās LTF rīkotajā manifestācijā Rīgas Daugavmalā. Savas un laikabiedru atmiņas par Trešo tautas atmodu Latvijā un Višķu pagastā viņa apkopojusi grāmatā “Saulgriežu vētra” (1998).
Aizejot pensijā, H.Hansone pievērsās literārajai daiļradei. Viņai ir iznākušas sešas grāmatas: dzejoļu krājumi “Pa uguns ceļu”(1992), “Vainags uz akmens”( 2000), prozas grāmatas : “Zvēru vārdi” (1994), “Zvēru vārdi – 2”(1998), dokumentālās prozas darbs “Saulgriežu vētra” (1998), eseju krājums “Pasaulē” (2003). Sagatavošanā plašs vēsturisks romāns “Saules otrā puse”, top eseju krājums “Pasaulē-2”.
Pēdējā laikā Helma aizraujas ar novadpētniecību - meklē (un arī atrod) senos pilskalnus, kuru, viņasprāt, Višķu apkaimē ir ne mazums. Savas gaitas un atradumus viņa apraksta esejās, izmanto daiļdarbos.
|
