Ādams Vizulis (Odums Vyzuļs) dzimis 1891.gada 20.maijā Ludzas apriņķa Baltinavas pagasta Zeļču sādžā zemkopja ģimenē. Lai nodrošinātu dēlam izglītību, vecāki pārcēlās uz dzīvi Pēterpilī (Sanktpēterburga). Ādams Vizulis mācījās Sv.Katrīnas ģimnāzijā, apmeklēja zīmēšanas un gleznošanas kursus, apguva mūzikas pamatus, darbojās Pēterpils Latgaliešu muzikālajā biedrībā un pirmajos latgaliešu preses izdevumos. Kādu laiku viņš mācījās Pēterpils konservatorijā un sapņoja par studijām Vīnē, bet iestājās Pēterpils Garīgajā seminārā un 1913.gadā tika iesvētīts par priesteri. Savu garīdznieka kalpošanu viņš uzsāka 1913.gadā Krāslavas baznīcā, 1916.-1917.gadā bija vikārs Pēterpils Sv.Staņislava baznīcā, tad – prāvests Līvānu draudzē. Kalpojot Līvānos, vadīja Pirmā pasaules karā nopostītās Līvānu baznīcas atjaunošanu.
Gandrīz vienpadsmit gadus – 1924.-1935.gadā Ādams Vizulis bija Daugavpils Sv.Pētera baznīcas draudzes prāvests. Pēc arhitekta Štrauberga projekta 1845.-1848.gadā būvētā baznīca daugavpiliešiem bija kļuvusi par šauru, taču Krievijas cariskā valdība neļāva to paplašināt, un tikai 1924.gadā prāvests Ādams Vizulis uzsāka vērienīgu šīs baznīcas ēkas pārbūvi. Apkārt baznīcai prāvests uzcēla gluži jaunu baznīcu tagadējā izskatā, no senā dievnama paturēdams vienu sienu un trīs gleznas, kur attēlots Sv.Pēteris, Sv.Antons un Jaunava Marija. Pārbūves rezultātā baznīca atgādināja miniatūru Romas Sv.Pētera baziliku. Vienlaikus viņš nodarbojās ar literāro un sabiedrisko darbību, un audzināja jaunos baznīcas ērģelniekus. Ā.Vizulis nodibināja Daugavpilī katoļu mūzikas biedrību „Lira” un noorganizēja divgadīgu ērģelnieku skolu, kuru pats arī vadīja. Līdztekus muzikālajai izglītībai skolā varēja apgūt arī fotogrāfa, drēbnieka un galdnieka amatu, tādā veidā skolas beidzējiem tika nodrošinātas stabilas dzīves un darba iespējas. Skola sagatavoja ap 30 jaunu ērģelnieku katoļu draudzēm. Viņš veica lielu sabiedrisko darbu: bija Latgales Tautas konservatorijas valdes priekšsēdētājs, katoļu biedrības „Saule” vicepriekšsēdētājs, meiteņu mājamatniecības skolas direktors, ģimnāzijas pasniedzējs, vairāku biedrību loceklis. 1928.gada 14.novembrī par sabiedrisko darbību Ādams Vizulis tika apbalvots ar IV šķiras Triju Zvaigžņu ordeni.
1933.gadā Ādamu Vizuli ievēlēja par Daugavpils pilsētas domes priekšsēdētāja biedru, taču 1935.gadā viņš tika nozīmēts darbā uz Rēzekni - kalpoja Malnavas, Ostrones, Atašienes un Rubenes draudzēs. Būdams Malnavas draudzes prāvests, Vizulis uzsāka draudzes baznīcas celtniecību Kārsavā, kuru nepabeidza, komunistiem nākot pie varas.
Pēc Otrā pasaules kara 1947.gadā viņš tika apcietināts un izsūtīts uz Sibīriju. Apcietinājumā un izsūtījumā pavadīja vairāk kā septiņus gadus (1947-1954). Atrodoties izsūtījumā Ķemerovas apgabalā, viņš noorganizēja kori. 1955.gadā atgriezies Latvijā, Ā.Vizulis strādāja par rezidentu Vārkavas un Krāslavas baznīcās.
Visu dzīvi Ādams Vizulis aktīvi nodarbojās ar literāro darbību. 1914.gadā iznākušajā pirmajā latgaliešu dzejas antoloģijā „Kūkle” publicēti divi viņa dzejoļi, parakstīti ar pseidonīmu Speidulis. 1935.gadā izdota viņa drāma „Quo Vadis” pēc poļu rakstnieka Henrika Senkeviča tāda paša nosaukuma romāna motīviem. Diemžēl izsūtījumā rakstītie dzejoļi gājuši zudumā. Viņš līdzdarbojies latgaliešu preses izdevumos „Dryva”, „Karūgs”, „Latgolas Vōrds”, „Katoļu Dzeive”.
Ādams Vizulis ir spilgta un daudzpusīga personība Latgales kultūrvēsturē. Līdz galam nenovērtēta ir viņa reliģiskā un pedagoģiskā darbība, ieguldījums sakrālajā arhitektūrā, literārajā jomā, žurnālistikā, mākslā, politikā un saimnieciskajā dzīvē.
2003.gadā iznāca Ontona Slišāna grāmata „Ādama Vizuļa (Oduma Vyzuļa) literārais mantojums”.
Ādams Vizulis nomira 1970.gadā, apglabāts Baltinavas pagasta Merkuzīnes kapos. Reabilitēts 1992.gadā. Ādama Vizuļa dzimtajā Zeļču ciemā uzstādīta viņa piemiņas zīme.
|
