Dzimis 1891. gada 27. janvārī Kijevā turīgā ebreju ģimenē. Tēvs bija 2. ģildes tirgotājs, māte – mājsaimniece. 1895. gadā ģimene pārcēlās uz Maskavu, kur tēvs tika iecelts par alus rūpnīcas direktoru.
1901. gadā sāka mācīties 1. Maskavas ģimnāzijā, taču to nepabeidza, jo 1905. gadā iesaistījās revolucionārajā darbībā un piebiedrojās boļševikiem. 1908. gadā tika arestēts. Pusgadu pavadīja cietumos, bet pirms tiesas tika atbrīvots. Tā paša gada beigās emigrēja uz Franciju. Parīzē pievērsās literārajai darbībai (krājumi „Dzeja”, „Es dzīvoju”, un F. Vijona grāmatas tulkojums), apgrozījās avangarda mākslinieku aprindās.
1914.–1917. g. bija krievu avīžu „Утро России” un „Биржевые ведомости” korespondents Rietumu frontē. 1917. gadā atgriezās Krievijā. Viņš negatīvi uztvēra boļševiku uzvaru un 1921. gadā atkal emigrēja uz ārzemēm, dzīvoja Berlīnē (1921–1924). 1922. gadā tika publicēts I. Ērenburga filozofiski satīriskais romāns „Необычайные похождения Хулио Хуренито”, kurā interesanti atspoguļota Krievijas un Eiropas dzīves mozaīka Pirmā pasaules kara un revolucionārā apvērsuma laikā.
I. Ērenburgs bija avangarda mākslas propagandētājs. Viņš aktīvi sadarbojās ar padomju presi, bija avīzes „Известия” korespondents. 1930. gadā pārcēlās uz dzīvi PSRS.
Spānijas pilsoņu kara laikā (1936–1939) strādāja par avīzes „Известия” kara korespondentu, rakstīja esejas, dzeju, prozu. 1940. gadā atgriezās PSRS, uzrakstīja romānu „Parīzes krišana”. Otrā pasaules kara laikā strādāja par avīzes „Красная звезда” korespondentu. I. Ērenburgam pieder lozungs „Nogalini vācieti!”. Viņa daiļrade un personība padomju propagandas dēļ tiek vērtēta pretrunīgi.
Pēc kara iznāca viņa grāmatas „Vētra” (1946–1947) un „Devītais vilnis” (1950). Pēc Staļina nāves uzrakstīja stāstu „Оттепель” (Atkusnis, 1954), eseju grāmatu par franču literatūru un glezniecību „Franču burtnīcas” (1957), memuāru grāmatu „Cilvēki, gadi, dzīve” (1–6, 1961–1965).
I. Ērenburgs 12 gadus (1954–1966) bija PSRS Augstākās padomes deputāts, kas pārstāvēja Daugavpils, Daugavpils rajona un citu Latgales rajonu iedzīvotāju intereses. 1954. gadā pirmo reizi atbrauca uz Daugavpili, kur viņu pārsteidza pilsētā valdošā nabadzība un posts. Daudzas ģimenes dzīvoja tumšos pagrabos, barakās, pat bumbu patvertnēs. Tādēļ pilsētas iedzīvotāji vērsās pie viņa ar lūgumu uzlabot viņu dzīves apstākļus. Vairākas reizes rakstnieks vērsās pie PSRS Ministru padomes priekšsēdētāja Ņikitas Hruščova ar lūgumu paātrināt dzīvojamo māju un rūpniecības uzņēmumu celtniecību. I. Ērenburgs bieži tikās ar saviem vēlētājiem ne tikai Daugavpilī, bet arī Līvānos, Višķos, Kalupē u.c.
I. Ērenburgs bija Vispasaules Miera Padomes viceprezidents, viņam divas reizes piešķirta Staļina prēmija literatūrā un Starptautiskā Staļina prēmija „За укрепление мира между народами”, daudzi ordeņi.
Miris 1967. gada 31. augustā (Miris Ilja Erenburgs. Laiks, Nr. 71. 8. lpp. Pieejams: periodika.lndb.lv). Apglabāts Novodevičjes kapsētā Maskavā.
|
