Stepans Kirilovs piedzima 1877.gada 11.jūnijā Daugavpilī vecticībnieku ģimenē. Ieguvis daudzveidīgu izglītību: pabeidzis Daugavpils pilsētas skolu (1894), 1895.-1896. gadā mācījies telegrāfistu skolā, 1908.gadā nokārtojis skolotāja eksāmenu, 1913.-1914.gadā Petrogradas tautas universitātē noklausījies lauksaimniecības zinātņu kursu.
No 1899. līdz 1912.gadam Stepans Kirilovs aktīvi darbojās Daugavpils pilsētas un apriņķa sabiedriskajā dzīvē: tika ievēlēts pilsētas domē, apriņķa un vēlāk Vitebskas guberņas valdē, bija Daugavpils pašpalīdzības kredītiestāžu organizators. Taču īstais viņa dzīves aicinājums bija sabiedriskā darbība vecticībnieku vidē. Starp ticības brāļiem viņš izcēlās ar progresīviem uzskatiem un smalku situācijas izpratni. Vecticībnieku izglītošanai viņš rīkoja teoloģiskus kursus, draudzēs organizēja baznīcslāvu valodas un dziedāšanas apmācību, četrus gadus pasniedza vecticībnieku draudzes skolā, bija viens no Daugavpils vecticībnieku brālības organizatoriem.
Kad 1905.gadā vecticībnieki tika pielīdzināti tiesībās citām Krievijas impērijas konfesijām, strauji aktivizējās vecticībnieku sabiedriskā dzīve, tika rīkoti konfesijas pārstāvju kongresi un saieti. Stepans Kirilovs ņēma aktīvu dalību šajā darbībā un piedalījās 1909. un 1912.gada Viskrievijas vecticībnieku kongresos, kur tika ievēlēts dažādos ar izglītību saistītos amatos.
1912.gadā Stepans Kirilovs tika ievēlēts Krievijas IV Valsts domē no Vitebskas guberņas, kur darbojās sākumā budžeta, vēlāk - vecticībnieku lietu komisijā. Brīvajā laikā rakstīja reliģiska satura dzejoļus, kurus publicēja vecticībnieku žurnālā „Щит веры”.
Sākoties Pirmajam pasaules karam, Stepans Kirilovs kā brīvprātīgais devās karā: piedalījās pārsiešanas punktu izveidošanā, vadīja sanitārā transporta un hospitāļu tīkla izveidi piefrontes joslā, un bieži vien pats sniedza medicīnisko palīdzību ievainotajiem kareivjiem. Par varonību tika apbalvots ar Sv.Jura ordeni. Revolūcija un Pilsoņu karš aizveda Stepanu Kirilovu uz Krievijas dienvidiem, kur viņa neizsīkstotošā enerģija un zināšanas izpaudās, organizējot vietējo vecticībnieku patērētāju biedrību un vīndaru kooperatīvu, viņš pat tika ievēlēts Berdjanskas (Ukraina) pilsētas valdē. Pilsoņu kara radītajā haosā, nemitīgi mainoties varām, viņam četras reizes tika piespriests nāvessods, bet iedzimtā attapība un izmanība ļāva izglābties.
1921.gadā viņš atgriezās Latvijā un aktīvi iesaistījās sabiedriskajā dzīvē: dzimtajā Daugavpilī viņu ievēlēja pilsētas domē, vairākkārt viņš tika ievēlēts Latvijas vecticībnieku centrālajā komitejā un pat par komisijas priekšsēdētāju. Savā sabiedriskajā darbībā S.Kirilovs galvenokārt pievērsās vecticībnieku izglītošanas problēmām. Pateicoties viņam, Daugavpilī 1930.-31.gadā notika Latvijas vēsturē pirmie vecticībnieku reliģiski izglītojošie kursi. Stepans Kirilovs izdeva avīzes „Старообрядческий вестник”, žurnālus ”Старообрядческий мир”, „Вестник Совета старообрядческих Соборов и съездов в Латвии”.
1928.gadā Stepans Kirilovs tika ievēlēts 3.Saeimā no vecticībnieku un pareizticīgo saraksta. Parlamentā viņš mērķtiecīgi un nenogurstoši aizstāvēja vecticībnieku intereses, darbojās budžeta komisijā, vadīja brāļu kapu komisiju. 1930.gadā tika iecelts par Zemkopības ministra vietnieku. Lielu popularitāti Latgales krievu iedzīvotāju vidū Stepans Kirilovs ieguva ar lauksaimniecības un kredītkooperatīvu tīkla izveidošanu. S.Kirilova politiskā karjera aprāvās pēc 1934.gada valsts apvērsuma. 30.gadu otrajā pusē viņš dzīvoja Rīgā, strādāja par grāmatvedi Latvijas Labības birojā.
Otrā pasaules kara laikā aizgāja bojā Stepana Kirilova dēls un mazdēls, un, ņemot vērā viņa politisko darbību cariskās Krievijas un Latvijas Republikas laikā, ģimene nolēma emigrēt uz Vāciju. 1945.gadā, Vācijā ienākot padomju karaspēkam, S.Kirilovs pieņēma lēmumu atgriezties dzimtenē.
Stepana Kirilova pēdējie dzīves gadi pagāja trūkumā. Viņš nespēja atrast piemērotu darbu un beidza dzīvi Rīgā, šaurā komunālā dzīvokļa istabiņā 82 gadu vecumā. Apglabāts Rīgas Ivana kapsētā.
|
