Dzimis Rīgā 1922. gada 1. septembrī. Pēc ģimnāzijas absolvēšanas 1940. gadā J.Veinbergs uzsāka studijas Latvijas Universitātes Vēstures fakultātē. Kad sākās Otrais pasaules karš Veinbergu ģimene tika ieslodzīta Rīgas geto, kur nomira māte, bet tēvs gāja bojā koncentrācijas nometnē. J.Veinbergs izdzīvoja koncentrācijas nometnē Rīgā, Dundagā un Būhenvaldē, no kurienes 1945. gadā aizbēga uz Čehoslovākiju. Atgriezies Latvijā nepilna gada laikā viņš pabeidza universitāti, uzsāka patstāvīgas darba gaitas un pievērsās savam mūža darbam – seno ebreju vēstures pētīšanai.
1946. gadā J.Veinbergs uzsāka darbu Latvijas PSR Valsts bibliotēkā (Latvijas Nacionālā bibliotēka) un Latvijas Valsts universitātē, pabeidza LVU aspirantūru seno laiku vēstures specialitātē. 1954. gadā J.Veinbergs aizstāvēja vēstures zinātņu kandidāta disertāciju.
1962. gada 3. decembrī J.Veinbergs uzsāka darbu Daugavpils Pedagoģiskajā institūtā (Daugavpils Universitāte), kur 1964. gadā viņš tika iecelts par docentu, bet jau pēc 10 gadiem (1974) – par profesoru. Likumsakarīga bija profesora J.Veinberga iecelšana par DPI PSRS un Vispārējās vēstures katedras vadītāju 1977. gadā, jo J.Veinberga attieksme pret darbu, plašās zināšanas, pedagoga talants un personība būtiski ietekmēja studiju kvalitāti un jauno vēsturnieku sagatavošanas līmeni. Kopā ar citiem kolēģiem laika gaitā tika panākts, ka DPI vēstures specialitāte no papildus specialitātes pārtapa par patstāvīgu specialitāti. Profesora J.Veinberga lekcijas seno laiku vēsturē un zinātniskās publikācijas kļuva leģendāras Latvijas vēsturnieku vidū. Viņš vienmēr bijis labestīga un saprotoša pasniedzēja iemiesojums. Profesors nevis pamācīja, bet dalījās savā pieredzē, un viņa piemērs bija tik pārliecinošs, ka citas argumentācijas nemaz nevajadzēja.
Lai gan 1983. gadā J.Veinbergs atstāja katedras vadību, viņš turpināja strādāt ar studentiem gan DPI, gan Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātē un Rīgas Atklātajā ebreju universitātē līdz aizbraukšanai uz Izraēlu 1993. gadā.
Uzsverot profesora J.Veinberga īpašo lomu, 1996. gadā viņam piešķīra Daugavpils Pedagoģiskās universitātes Goda doktora nosaukums; par ieguldījumu Latvijas kultūrā viņš apbalvots ar Spīdolas balvu (2001).
Seno laiku vēstures pētnieku vidū Padomju Savienībā viņš bija viens no autoritatīvākajiem speciālistiem, kas gāja savu ceļu, atšķirīgu no oficiālās historiogrāfijas. Viņa uzmanība cilvēka iekšējai pasaulei, pievēršanās sociālajai psiholoģijai krasi atšķīra viņu no padomju vēsturnieku vairuma. Profesora J.Veinberga vārds izskanēja visā plašajā pasaulē – Vācijā, Čehijā, Ungārijā, Beļģijā, Nīderlandē, Lielbritānijā u.c.
J.Veinbergs miris 2011. gada 20. maijā Jeruzalemē (Izraēla).
|
